Viņpus durvīm

—- Vera^jj « teica Zoja un negaidīti pasmaidīja. — Vera. s ?

r—* Vera — ko?

—      Ak, nu, kā gan jūs nesaprotat.. -. Pieci mēneši, sestais! (Administrators lēni piecēlās, viņa mute atvērās aizvien plašāk.)

—- Pieci mēneši? Ko tas nozīmē?

—■ Grūtniecību, protams, — Zoja neiecietīgi teica. — Vai tad jūs vēl joprojām ticat, ka bērnus atrod zem kāpostlapas? Vai, jūsuprāt, tos sameklē kaut kur citur?

—     Ak, grūtniecība, — kapteinis Ustjugs noteica, itin kā tas būtu svešvārds, ko neiedomājami grūti izrunāt.

Zoja nikni piecirta kāju. Tad fiziķis gari nosvilpās un teica:

—     Malacis meitenīte! Laba mācība muļķiem! ? Viņš skatījās Zojā, un viņa acis smējās. — Tā arī vajag! Ko? Liekas — divertisments tiek atcelts! Bet es vēl domājuT no kā gan viņa kļūst tik resna? Vivat!

Pacēlis roku, piemiedzis acis un ierāvis galvu, viņš izšāva visu lādiņu griestos. Šķindēja stikli, un fiziķis smējās.

Visi sabruka salonā. Kapteinis teica rakstniekam:'

■— Mūsu krājumos vēl ir vīns. Kas vēlas vīnu?

—     Visi vēlas! — fiziķis paziņoja. — Vajag taču iedzert, ja uz sliekšņa stāv nākamā paaudze! Un novāciet šo te.

Kapteinis iegrūda flāzeru kabatā.

—     Par mīlestību! —■ iesaucās Narevs. «3 Noteikti par mīlestību!

*

Tāds bija notikumu pavērsiens. Un neviens vairs nedomāja — būt vai nebūt, un neviens neapsprieda jautājumu, kā vislabāk nokārtot rēķinus ar šo pasauli. Tā jau nebija, ka viņi pēkšņi noticētu brīnišķīgajai nākotnei, taču pirmais šīs nākotnes iedzīvotājs jau atradās ceļā, un viņu vajadzēja sagaidīt ne tikai ar autiņiem —■ arī nākotne bija jāsagatavo, lai būtu viņam tieši laikā, nebūtu pārlieku šaura un par to nebūtu jāsarkst ne dāvinātājiem, ne tiem, kam nāksies to izmantot ilgus un garus gadus.

Vera raudāja, slēpdama seju pie administratora krūtīm, — viss, ko-viņa bija gribējusi un nebija uzdrošinājusies izteikt šajos garajos mēnešos, tagad izlija asarās, izrāvās neskaidros izsaucienos. Administrators glāstīja viņas plecus un smaidīja. Tad teica:

—    Nu, mīļā … tagad taču viss ir labi?

Vera pakratīja galvu tā, ka mati noplīvoja uz visām pusēm.

1 — Kas tad vēl?

Viņa noteica, elsodama:

—    Kā tad viņš būs viens?

—           Viens? Kāpēc viens? — Karskis smaidīja. — Es domāju, ja viņš arī apsteigs pārējos, tad tikai par kādu pusgadu, ne vairāk.

—; Kaptein, — iesaucās Karskis, — kur tad galu galā ir vīns? '

—           Vīns ir tur, — drūmi atbildēja kapteinis. — Bet mēs esam šeit.

*

Tad visi patiešām sajuta, ka ir izbadējušies. Cilvēki atkal gribēja dzīvot —; tātad vajadzēja vismaz pavakariņot.

Militārā dispozīcija tika izstrādāta salonā.

•— Narev, — teica inspektors. — Jūs tos pazīstat labāk par mums. Pamēģiniet nokārtot visu miera ceļā. Ko viņi grib? Kāpēc sākuši rīkoties pret mums? Vai varbūt jūs tiem esat iedvesis tādu domu?

—           Iedomājieties tikai — nē, —; atbildēja Narevs. — Es centos vispār par jums nedomāt, par vairākumu no jums. Kas tad, jūsuprāt, man tiem jāsaka?

—           Patiešām — kas? — pārlika inspektors. — Kā tad sarunāties ar mašīnām? Kāda diplomātija te vajadzīga?

—           Tāds paņēmiens neder, — noteica administrators. — Ar mašīnām nesarunājas. Ja ielaižamies uz pārrunām, tad tas nozīmē, ka tās nav mašīnas, bet mums līdzīgas būtnes.

—; Bet tās taču ir mašīnas! —; iesaucās inspektors.

—    Jā, — piekrita fiziķis. — Taču badojamies mēs.

—          Un tomēr, — kapteinis sacīja, — ja tās ir tikai mašīnas … Kādā veidā mēs tās traucējam?

—          Eh! —^ sapīcis sacīja Narevs. —1 Mēs tās netraucējam!

Kāpēc tad tās?.;.

—    Ļoti vienkārši —programma un gaiss.

—    Nesaprotami, — sacīja administrators.

—    Tie ir kalnu roboti. To programma — urbt, lauzt, iet pāri visiem šķēršļiem. Vai sapratāt? Tas ir it kā beznosacījuma reflekss. Kamēr tie tika nodarbināti, viņi darbojās tikai tā. Bet pārējie iemesli… Daļa no tiem paredzēta rūdu iegulu izstrādei un pavadoņiem, kur nav atmosfēras. To ķermeņi oksidējas.

—    Skaidrs, — noburkšķēja inspektors.

—   Bet roboti nedrīkst mums darīt ļaunu… — fiziķis gribēja iesākt.

—    Viņi jau arī mums neuzbrūk, tikai rada apstākļus, kuros mēs nevaram dzīvot. Kuru katru brīdi tie var kaut kur izurbt caurumu — un mums beigas.

—    Nedrīkst kavēties, — noteica administrators.

—; Jā, — norūca fiziķis. — Jūs, Karski, esat uzdevis mums darbiņu.

—    To ir sešdesmit, — pēc brīža ieteicās Narevs. — Cik mums bateriju?

—    Šeit — maz.

—    Raktuvju roboti ir stipras ierīces, — Rudiks teica. — Cīnīties pret tiem ar flāzeriem, ja viņiem ir plazmas urbji…

Dažas minūtes pagāja klusumā.

Tad fiziķis ierosināja citu paņēmienu. Robotiem bija magnētiskā atmiņa. Ja varētu izgatavot pietiekami stiprus un ērtus elektromagnētus, tad varētu visu, kas ierakstīts šajā atmiņā, nodzēst, un roboti, palikuši bez programmas, izietu no ierindas.

Rudiks plānu izbrāķēja. Nelaime bija ne tikai tā, ka robotu atmiņas bloki bija labi ekranizēti. Paņēmiens nebija derīgs arī tādēļ, ka šeit, pasažieru klājā, nebija no kā izgatavot pat vismazāko magnētiņu.