Viņpus durvīm

; —: Dodiet šurp! — Karačarovs ielika kristālus kabatā. — Kaptein …

—    Jā?

Fiziķis brīdi klusēja.

—          Lai gan — nevajag, — viņš nesaprotami noteica, pagriezās un izgāja.

Kapteinis atkal pievērsās pultij un raudzījās mēraparātu nekustīgajos rādītājos. Piepeši piecēlās. Apņēmīgi devās uz izeju. Apstājās. Atgriezās. Apsēdās.

—    Tā taču nedrīkst! — viņš gandrīz iekliedzās. Tagad jau bija kļuvis skaidrs, kam bijusi taisnība, un

bija kauns, bet vajadzēja iet pie Zojas nolūgties; viņš atcerējās viņas apdzisušo seju un domāja par to, kāda varētu būt viņas atbilde.

Fiziķis soļoja šurpu turpu pa pastaigu klāju. Droši vien dažās stundās viņš te bija nostaigājis vairākus desmitus kilometru. Pēkšņi viņš apstājās, sažņaudza dūres, it kā gatavotos mesties kādam virsū.

—: Desmit divdesmit pirmajā pakāpē! — viņš iekliedzās, lai gan neviena cita šeit nebija. — Tas ir neiespējami! Nav cerību!

Viņš atlaida vaļā dūres, pārlaida ar plaukstu pierei.

—           Tu sajuksi, — viņš teica pats sev un tūlīt atbildēja'.' — Ko lai dara? Divdesmit pirmajā pakāpē! Cita ceļa taču nav?

Atmeta ar roku. Pastāvēja, šūpodamies papēžos. Teica?

—    Jā, te patiešām var sajukt prātā.

Pēc dažām sekundēm viņš klauvēja pie Zojas durvīm. Viņa pacēla pret viņu skumjās acis, kas izskatījās sevišķi lielas viņas novājējušajā sejā.

—          Nepieciešama jūsu palīdzība, — viņš teica. —1 Citādi es pagalam saslimšu.

Zoja tikko manāmi pasmīnēja.

—          Jauns uzbrukuma veids? Nevajag, es vairs neesmu tā vērta.

Viņš no sākuma pat nesaprata. Tad nosarka.

—          Jūs pašlaik esat daudz skaistāka nekā toreiz, —■ viņš pārliecināti sacīja. — Un ne tikai. Jūs vienkārši esat labāka.

Viņa lēni pašūpoja galvu.

—    Ko tad jūs gribat?

—          Vai jūs zināt, kas ir uzmācīgas idejas? Klausieties uzmanīgi, es tūlīt jums vienu izklāstīšu. Ja izrādīsies, ka es vienkārši esmu sajucis prātā, tad visu svēto vārdā pacentieties mani tūlīt izolēt. Norunāts?

—          Manu nabadziņ! — viņa teica. — Es taču neko nesaprotu no jūsu idejām.

—          Tas ir labi. Xa jūs, nespeciāliste, nesapratīsit, tātad mana ideja nekur nav derīga. Vai esat gatava? Klausieties …

*

Kapteinis ienāca Inženierpostenī. Tur sēdēja Rudiks un viebdamies un nopūzdamies dzēra kaut kādu duļķainu šķidrumu. — Nenāk miegs, kaptein?

—          Ejam apgaitā. Citādi mēs pēdējā laikā esam izlaidušies.

—          Saprotu, — līdzjūtīgi sacīja Rudiks. Nebija apgaitas laiks, bet ja nu nav kur dēties… — Apskatīsim, starp citu, tāmburu. Saška ziņoja, ka ir sašķaidījis automātu lupatās. Bijusi tāda situācija …

Viņi nokāpa un aplūkoja automātu. Vispār jau nebija ko aplūkot.

—           Nav remontējams, — pārliecināti sacīja inženieris. — Mums gan, vienalga, nenāksies iziet ārā. Tā ka pārdzīvosim.

—           Nu? —i Ustjugs pavīpsnāja. — Bet ja nu kādam pēkšņi sagribas pabūt pie dabas krūts?

Rudiks nopietni atbildēja:

—           Galējas nepieciešamības gadījumā mēs vēl varētu atvērt: vienkārši izgriezt. Bet tad iekšējā plāksne paliktu nobloķēta uz visiem laikiem.

Kapteinis lēnām pārvilka ar plaukstu pār gludo metālu.

—    Labi, viņš teica, —• ka mums nenāksies atvērt.

*

—          Es saprotu, — sacīja Zoja. Tagad viņa sēdēja uz dīvāna, pievilkusi kājas sev klāt. — Bet vai tad ir nepieciešams uzreiz — tādu milzeni? Ja nu sāktu ar nelielu?

—           Es par to esmu domājis. Lai nebūtu Zeme, lai būtu arī jāpaliek kaut vai piecdesmit kilometru rādiusā — pat tad, izmantojot sintezatoru ar maksimālu jaudu, ierobežojot visas citas prasības, — ar visu to būs vajadzīgi gadu tūkstoši., *

Viņš apklusa, atbalstījis galvu rokās. Zoja nopūtās.

—    Jā. Tas ir ļoti ilgi… — viņa žēli teica.

Fiziķis pamāja.

t~ Es neredzu cita ceļa.?; — viņš nomurmināja. — Un ne par ko citu nevaru domāt. Galva plīst pušu… — Viņš izstiepa roku un pieskārās viņas pirkstiem — sajuta, kā tie nodrebēja. — Zoja… Es nevaru no šejienes aiziet. No jums. Šoreiz… Saprotiet taču!

Viņa klusēja, un viņš nobijās.

—    Vai tad ir jāpasaka skaļi, ka es jūs mīlu?

Zoja ilgi skatījās viņā, un viņam likās, ka viņas acīs ir asaras.

—          Protams, vajag, — viņa klusi teica. — Runājiet par to un lieciet man noticēt. Es gribu ticēt…

—           Tad es nodzēsīšu gaismu, — viņš teica. —• Jums taču pašai ir sava gaisma.

—    Jūs gaida vilšanās.

—Nē. Tikai šo gaismu redzu vienīgi es. <

Par to Zoja nebija pārliecināta, bet skaļi neko neteica — un kāpēc arī tas būtu vajadzīgs? Mīlestību nepierāda un neapstrīd, tai vienkārši vai nu tic, vai netic.

*

—           Fiziķis, liekas, ir kaut ko izdomājis, — kapteinis sacīja Rudikam, kad viņi, pabeiguši ārpuskārtas apgaitu, gāja pa pasažieru klāju. —• Viņam dažkārt ir tīri jēdzīgas idejas. Es gulēšu mierīgāk, ja būšu dzirdējis, kas viņam padomā.

Viņš pieklauvēja pie kajītes durvīm. Neviens neatbildēja.

—■ Guļ, — Rudiks teica.

—           Būs jāatliek uz rītu, — sacīja kapteinis. Viņš pieklauvēja vēlreiz un pagrūda. Durvis atvērās. Kajīte bija tukša. — A, viņa nav, — kapteinis noteica. — Iesim.

—    Kur tad viņš tagad var būt?