Daudzas paaudzes veltīja savu dzīvi, kalpojot Planētai, kurai, — viņi to zināja, agri vai vēlu bija jāsasniedz aprēķinātais lielums. Tad, kad topošā planēta bija izaugusi līdz pusei, tika pabeigta jauna gravigēna konstruēšana: pievilkšanas spēkam uz planētas bija jābūt normālam, pie kāda bija pieraduši uz kuģa. Gravigēns tika ieslēgts izturīgā kapsulā un izmests, un jau .pirms pusgada, ļoti lēni Un uzmanīgi nolaižoties, tas nosēdās uz virsmas, bet pēc tam, kuģa gravigēnu stingri noteiktos periodos precīzu impulsu vadīts, iespiedās planētas vielā, pakāpeniski nokļuva līdz tās centram un tur sagaidīja ieslēgšanas brīdi. Paaudzes, kas būvēja pasauli saviem pēctečiem, jau sen bija specializējušās pa dažām nepieciešamajām profesijām — to vidū bija sintezētāji, gravigēnu konstruētāji, «Vaļa» vēstures un sabiedrības pētnieki, biologi un mehāniķi, katrs pārzināja ne mazāk kā divas specialitātes. Daudz kas bija aizmirsts no Zemes mantotās bagātības, pārējais bija izmainījies līdz nepazīšanai, piemērojies «Vaļa» apdzīvotāju vajadzībām. Bet kuģa vadības likumus, informāciju par daudzām citām zinātnēm, arī mākslu cilvēku atmiņa glabāja kā svētumu: cilvēki zināja, ka bez tā viņiem nav iespējams dzīvot.
Kad planētas masa bija sasniegusi aprēķināto lielumu, sintezatori pārslēdzās atmosfēras radīšanai. Lai to noturētu, tika ieslēgts gravigēns. Grupa Saules zinātnieku aizdedza nelielu kodoltermisku gaismekli. Uz planētas jau norisa dabiskie procesi, bet, lai tiem palīdzētu, tika sintezēts ūdens (tajā laikā «Vaļa» iedzīvotāji jau bija iemācījušies sintezēt no attāluma un, nepametot kuģi, varēja radīt uz planētas jūru), bet biologi, kuri bija rūpīgi kopuši kokus nelielajā kuģa dārzā, vākuši un krājuši sēklas, neatlaidīgā darbā panāca to, ka tagad zāle vienas dienas laikā izauga līdz ceļiem, bet koki dažos mēnešos sasniedza trīs līdz četru metru augstumu. Visgrūtāk klājās ar dzīvnieku pasauli. Bet kristālos bija ierakstīta Zemes pieredze, kas ļāva stimulēt organismu attīstību pat no dažām ādas šūnām vai no jebkuras citas dzīvas vielas, tāpēc bija cerams, ka uz Vaļa parādīsies arī sava fauna. Jā, patiesi — darba bija milzums, visos pagājušajos gadu tūkstošos cilvēkiem bija sveši tādi jēdzieni kā garlaicība un izmisums.
. Nu bija klāt brīdis, par kuru sapņojušas paaudzes.
Cilvēks, kurš no bērnu dienām bija pēc daudzajiem kristāliem mācījies vadīt kuģi, apsēdās žēlabaini čīkstošajā krēslā. Vecākais no Stūrmaņiem deva virzienu. Kuģa dzinēji bija klusējuši simtiem gadu. Tie bija gulējuši, * bet atmodās uzreiz un mīksti pagrūda kuģi uz priekšu.
Pilots pārkārtoja stūres. Izplūdes gāzes novirmoja gar sāniem. Kuģis pagriezās. Uz ekrāniem peldēja planēta Valis. Pēc tam tā atradās aizmugurē, un kapteinis izslēdza lielos dzinējus: bija laiks bremzēt. Kuģis sāka lēni nosēsties, tuvodamies virsmai.
Čīkstēdams un šūpodamies tas iegāja atmosfērā. Kapteinim bija grūti to noturēt vertikāli, un uzreiz daudz roku pastiepās uz pults klaviatūru, lai palīdzētu. Bet viņš jau bija mašīnu izlīdzinājis un novadīja to precīzi, un tā lēni tuvojās apaļam, gludam laukumam, uz kura kuģim bija jānosēžas, lai paliktu tur uz visiem laikiem.
Cilvēki skaitīja korī: piecdesmit metru *tj trīsdesmit i?i divi… ir! .
Iestenējās amortizatori, viens no tiem pārsprāga: pa ilgo laiku metāls bija noguris. Bet tagad tas nebija svarīgi.
Cilvēki atvēra lūkas iekšējo plātni, to izgriežot, hermētiskumam vairs nebija nozīmes. Un, drūzmēdamies tamburā, dažas minūtes klusējot raudzījās lejā.
Viņu priekšā pletās no kosmosa iesētās zaļās pļavas, ziedu izraibinātas, un līkumodama no pakalniem tecēja upe un tiecās uz jūras baltputainajiem viļņiem, no kurienes pūta vējiņš un atlidoja dzīves un laimes smaržas. Netālu šalca mežs, un koku galotnes šūpojās vējā. Saule stāvēja augstu, un kuģis meta sev priekšā īsu ēnu.
Cilvēki stāvēja klusēdami, jo vārdi bija lieki —? lejā
gulēja viņu radītā zeme, it kā viņi būtu dievi.
*
Istomins apklusa. Visi klusēja, un krūzītēs dzisa kafija.
— Jā, — pēc tam sacīja fiziķis. — Tā tas arī būs.
—• Ir vērts! — iesaucās kapteinis Ustjugs, —: Ko? Ir vērts!
— Bet patiesībā — droši vien būs vēl labāk! teica administrators.
Rakstnieks neapvainojās.
— Jā, — viņš piekrita. — Būs vēl labāk.
Inna cēla pie acīm mutautiņu.
— Stūrmaņu dinastija — tie būs mūsējie, — viņa iečukstēja Lugovojam, un viņš pieskārās ar lūpām viņas matiem.
Inženieris Rudiks nopūtās.
— Jā, — viņš teica. — Tikai kā to visu dabūt aiz borta? Mēs taču netiekam laukā!
Visi sajuta, ka griesti kļūst zemi un spiež fos, bija grūti elpot. Istomins teica:
— Es nezinu, kā. Bet ir jātiek ārā.
— Viss notiek kā vecajā labajā pasakā, — ar pēdējām sarkasma paliekām noteica Narevs. — Bija uzbrukums, gandrīz vai kauja, mēs spīdoši tajā uzvarējām. Var sākt gājienu pretī laimei. Un mēs nezinām, ar kuru kāju jāsper pirmais solis!
— Detaļas, detaļas! — noskaities sacīja fiziķis. —• Teorija tomēr ir simpātiskāka! Kaptein, inženier! Vai patiešām nav iespējams neko izdomāt!