Viņpus durvīm

Ieskrēja fiziķis. Viņš paskatījās uz cilvēkiem, pēc tam uz ekrānu. Lēni vilkās sekundes.

—    Pietiek, — Karačarovs klusi sacīja.

—    Stop! — stūrmanis iesaucās mikrofonā. — Labi!

—          Kārtībā! — atskanēja inspektora balss. — Vai es esmu visu izdarījis, kā vajadzēja?

—    Pamēģiniet tagad ieslēgt… Jā, viss ir kārtībā.

—    Ļoti labi, — sacīja inspektors Petrovs.

i —- Inspektor! — Kapteinis pierāva sev klāt mikrofonu. — Vienu mirkli! — Viņš pievērsās fiziķim. — Kas viņai — zēns? Meitene?

—    Meitene.

—    Hallo, inspektor! Vai jūs mani dzirdat? Hallo!

Atbildi viņš nesaņēma.

*

Vakariņu laikā sievietes raudāja. Vīrieši turējās, bet ar grūtībām. Karskis pielēja glāzi un piecēlās.

—           Tagad mēs esam cilvēce, — viņš sacīja. — Mums ir sava vēsture un savs varonis un augsts mērķis, un bērni. Ir pagātne un ir nākotne. Par cilvēci!

—          Un par to, — piebilda Istomins, — ka sācēji tomēr bijām mēs.

Kapteinis palūkojās Zojā. Viņa kaut ko sacīja fiziķim, un caur asarām viņas sejā vīdēja smaids. Kapteinis nopūtās un padomāja, ka par tiesībām būt kapteinim dažkārt nākas maksāt pārlieku dārgi.

—          Padziedāsim! — lika priekšā fiziķis. —• Kas uzsāks? Es labprāt, bet nav dziedamās rīkles… Saša, jūs esat mūsu solists — sāciet abi ar Innu! Es varu aizskriet pēc ģitāras…

Viņš jau bija piecēlies, kad Inna pacēla roku.;

—    Pagaidiet! — viņa sacīja. — Klausieties!

Durvis bija vaļā un no tālienes — no hospitāļa nodalījuma līdz salonā sēdošajiem atskanēja skaidri dzirdamas bērna raudas.

—           Te jums ir soliste! — Inna teica. — Tāda dziedātāja, spējiet tikai turēt līdzi!

SATURS

Pirmā nodaļa . Otrā nodaļa « Trešā nodaļa , Ceturtā nodaļa Piektā nodaļa Sestā nodaļa . Septītā nodaļa Astotā nodaļa , Devītā nodaļa « Desmitā nodaļa * Vienpadsmitā nodaļa Divpadsmitā nodaļa Trīspadsmitā nodaļa Četrpadsmitā nodaļa Piecpadsmitā nodaļa Sešpadsmitā nodaļa Septiņpadsmitā nodaļa Astoņpadsmitā nodaļa

В. Михайлов

ДВЕРЬ С ТОЙ СТОРОНЫ На латышском языке

Серия «Приключения, фантастика, путешествия» Издательство «Лиесма» Рига 1980 С русского перевел П. Зирнитис Художник А. Галевиусс

HB JA 2885 Vladimirs Mihailovs VIŅPUS DURVĪM

Redaktore J. Roze. Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne. Tehniskā redaktore G. S|ep- kova. Korektore J. Indāne. Nodota salikšanai 15. 08. 79. Parakstīta iespiešanai 14.12.79. Formāts 84x108/32. Tipogrāfijas papīrs JV° 2. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 18,48 uzsk. iespiedi.; 19,67 izdevn. 1. Metiens 45000 eks. Pašūt. Na 2004. Cena 1 rbl. 40 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JVa 70/30298/ J-2668. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks un priekšlapa iespiesti Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.

Mihailovs V.

Viņpus durvīm: Fant. romāns: / No krievu vai. tulk. P. Zirnītis. — R.: Liesma, 1980. — 349 lpp. — (Piedzīvojumi, fant., ceļojumi)

Krievu padomju autora fantastisks romāns. Tā darbība noris Transgalaktikas kuģī, kuram sarežģītu apstākļu dēļ liegta iespēja atgriezties uz Zemes vai kadas citas planētas. Sajā dramatiskaja situācijā spilgti atklājas romāna varoņu rakstura īpašības. Šie varoņi ir šauri specializējušies dažādu profesiju pārstāvji, kas bieži vien neatrod kopīgu valodu. Darbā risinātas svarīgas morāles pro« blēmas, autors uzsver, ka cilvēkam jebkādos apstākļos jāsaglabā cilvēciskas īpašības. Lasītājam tiek piedāvāti vairāki nākotnes sa< biedrības modeli.

*

Kapteiņa pirmā doma bija — sievietēm nav jānēsā darba kombinezoni: tas izskatījās pārāk izaicinoši. Ustjugs novērsa acis no Zojas, kura stāvēja uz remontlaukumiņa

*

Cilvēki pusdienoja klusēdami, bet viņu skatieni runāja —- skatieni, kurus Narevs ik mirkli sajuta vērstus uz sevi. «Sievietes,» viņš skumji domāja, sagriezdams

[1]

Komandors palūkojās visapkārt. Viņa salons Kosmo- centrā bija pilns; liekas, te sanākusi visa maiņa, arī sardzes ļaudis — visi, izņemot dežūrdispečerus. Informācijas noplūde bija pilnīgi katastrofiska. Vajadzēja kādam sadot. Vēlāk, ne tagad. Nelieši, pļāpas, nodomāja komandors. Rīvējas te veseli un neskarti. Bet tādu kā Ustjugs nenosargāja. Labāko kapteini!…

Ustjugs nebija labākais kapteinis, arī sliktākais ne — parasts, viens no desmitiem, un komandors ar prātu to zināja. Bet sirdī juta, ka tomēr zaudē labāko, un katrs, ko viņam dzīvē nācās zaudēt, bija labākais, tāpēc ka citi palika, bet tā jau vairs nebija.

[2]

Zoja stāvēja mazajā aptiekas kajītē. Caurspīdīgajos skapjos gulēja medikamenti un kristāli ar recepšu ierakstiem, vidū atradās autonoma pults, no kuras pasūtījumus varēja nodot tieši sintezatoram.