Viņpus durvīm

Galu galā viņi visi varēja iet pie velna, vai viņam bija vajadzīgs vairāk par visiem? Viņam ir Zoja. i ?

Droši vien viņam tomēr bija vajadzīgs vairāk par visiem, tāpēc viņš devās pie rakstnieka.

—    Kas ar jums noticis? — Istomins brīnījās.

—    Nu tā… Sīkas vilšanās.

—    Pastāstiet, kļūs vieglāk.

Viņš aizrautīgi klausījās un, liekas, pārdzīvoja visu, ko stāstīja fiziķis, un redzēja, kā tam būtu jānotiek.

—* Nu? — pabeidzis vaicāja Karačarovs.

—    Manuprāt, spīdoši.

—    Smejaties, vai?

—           Sen esmiļ atradinājies. Nē, patiešām: tas ir īstais, kas vajadzīgs.

—• Ak, vai! s-s teica fiziķis. — Pārējie domā citādij

= Dabiski, — teica rakstnieks. — Viņi šo nākotni nesaskatīja. Jums, mans draugs, ir viens trūkums: jūs pārlieku ticat sava matemātiskā aparāta visvarenībai un uzskatāt, ka, lietojot tik un tik reižu simbolus un pakāpes, ar to esat visu pateicis. Bet īstenībā neesat pateicis neko — jums ir nepieciešams tulks. Lai gan viens jums izdevās: jūs gandrīz piespiedāt mani noticēt, ka arī tehnika dzīvē nav lieka.

Viņš pasmīnēja — bija redzams, ka saruna par šo tematu viņam patīk.

—    Jūs, mans draugs, esat kā literatūra; ja cilvēks neprot attiecīgo valodu, visģeniālākais romāns viņam ir tikai papīru kaudze. Blakus tam glezniecība — viena visiem.

—    Nu labi, labi, — fiziķis nepacietīgi sacīja. — Kāda jēga no šiem pārspriedumiem?

Istomins piemiedza acis.

—    Dodiet man laiku līdz pusdienām, tad redzēsit.

Karačarovs piepeši izjuta negaidītu atvieglojumu, it kā

atbildība par murgaino ideju būtu novelta no viņa pleciem uz rakstnieka sakumpušo muguru.

—    Labi, — viņš sacīja. — Došu. Galu galā mēs esam vienas medaļas divas puses un, kas neizdevās vienam, iespējams, izdosies abiem.

—    Beidzot jūs esat sācis saprātīgi domāt, —■ izklaidīgi teica rakstnieks. Viņš jau skatījās it kā cauri fiziķim, viņa roka uztaustīja diktofonu, pievilka to sev tuvāk, noņēmf mikrofonu. — Nu, ejiet, — viņš piebilda. — Tagad netraucējiet mani. Tā nav matemātika, te sekundes ir zelta vērtas.

••V

… Viņi gandrīz nebija mainījušies, varbūt kļuvuši slaidāki un apgarotāki, bet ikvienā no viņiem varēja atrast īpašības, kas bija • raksturīgas viņu tālajiem senčiem, dzimtas aizsācējiem, «Vaļa» ēras pamatlicējiem: Lu- govoja augums un fiziķa platie pleci, Zojas milzīgās acis un Milas kustību maigums, Veras melnīgsnējā āda un Nareva asie vaibsti, un administratora caururbjošais skatiens — šo cilvēku pazīmes, kuri sen vairs nebija uz «Vaļa». Kopš tā laika bija nomainījušās paaudzes, mirstot tās iesaistījušās matērijas riņķojumā, un atomi, no kuriem viņi bija sastāvējuši, tagad turpināja dzīvot to ķermeņos, kam pašlaik bija jāuzsāk jauna ēra — Lielā Vaļa ēra, atklātās cilvēces ēra.

Vecais «Valis», bezgala nolietots un lāpīts, tik sens, ka bija pat nesaprotami, kā tas varējis izplatījumā tik ilgi eksistēt, atradās orbītā ap Lielo Vali — planētu ar vairāk nekā simt kilometru diametrā, kuras laukums nepārsniedza divarpus tūkstošus kvadrātkilometru. Bet tie bija nepārskatāmi plašumi salīdzinājumā ar kuģa noslēgto telpu, kur bija jārēķinās ar katru kvadrātmetru. Vecais «Valis» pārdzīvojis daudzus, tomēr bija sagaidījis šo dienu.

Tuvumā zilgmoja planēta. Maza un tuva saule, aizdegta pirms dažiem gadiem, paguvusi jau sasildīt planētu un sagatavot to cilvēku atnākšanai, pašlaik atradās debess ķermenim otrā pusē, bet drīz jau tai bija jāparādās virs zemās atmosfēras; tās stari, lūstot gaisā, jau sasniedza cilvēku skatienus, kas bija sadrūzmējušies kuģa centrālajā postenī un observatorijā.

Planēta bija kuģa meita. Radīta daudzu gadsimtu gaitā, nemitīgi sintezējot antivielu, kas sākumā bija šķitusi kā nereāls sapnis, bet pēc tam sāka veidoties aiz borta simt piecdesmit kilometru attālumā, un bija interesanti izsekot pēc ierakstiem, kā, planētas masai pieaugot, bija mainījušās to savstarpējās orbītas. Izplatījums bija mierīgs, nekas nedraudēja tos izšķirt, izņemot vienu gadījumu, kad izplatījums sāka viļņot kā okeāns un nācās pielikt ne mazumu pūļu un parādīt augstu meistarību manipulācijās ar gravigēniem, lai neļautu stihijai šo sistēmu sagraut. Tas bija sen, kad caur planētas irdvielu vēl varēja saskatīt gravigēna konstrukciju, kas bija kļuvis par jaunā debess ķermeņa kodolu. Cilvēki pārvarēja briesmas, un no tā laika planēta auga bez traucējumiem. Jo tālāk, jo lēnāk auga tās acīm redzamie izmēri, nācās desmitiem un simtiem reižu mainīt sintezatoru detaļas, gravigēns planētas centrā galu galā aiz Vecuma pārstāja darboties. Tas notika, kad planēta jau bija kļuvusi par jūtamas gravitācijas centru un jaunajām antivielas daļiņām nebija cita ceļa kā nosēsties uz tās virsmas. Tās sēdās, un planēta auga.