Viņpus durvīm

Radās vēl daži līdzīgi projekti. Tukšs kuņģis, kā zināms, stimulē iztēli. Bet, lai realizētu jebkuru no priekšlikumiem, bija jānokļūst vismaz sintezatoru klājā.

Vajadzēja riskēt. Kapteinis nolēma vadīt pārrāvuma grupu. Trīs ekipāžas locekļi un inspektors apbruņojās ar flāzeriem. Karačarovs paguva izjaukt galdu. Ar metāla caurulēm no tā karkasa varēja rīkoties kā ar nūjām. Grupa sapulcējās pie durvīm, un Istomins sagatavojās tās raut vaļā.

Varēja domāt, ka aplencēji ir uzminējuši plānu? aiz durvīm bija dzirdami steidzīgi, smagi soļi. Acīmredzot roboti pārgrupē jās.

—    Sākam, — kapteinis pamāja.

Istomins atrāva durvis.

Aiz tām bija tukšums. Roboti bija aizgājuši.

—    Nesaprotu, — norūpējies teica kapteinis.

Administrators paraustīja plecus.

—    Jūs taču nedomājat, — viņš teica, — ka tie ir dumjāki par suņiem? Suņi lieliski jūt cilvēku noskaņojumu. Arī roboti sajuta, ka mēs gatavojamies mirt, bet tiem pietrūka takta, lai nogaidītu, kad mēs patiesi aiziesim. Toties tagad tie noskaidroja, ka, jūsu vārdiem, doktor, runājot, divertisments tiek atlikts, un aizgāja. Bet, —• viņš pacēla pirkstu, — ja tāda iespēja atkal radīsies, viņi noteikti to izmantos.

—    Ak tā, — teica fiziķis. —v-Tātad tā vienkārši bija apbedīšanas komanda?

*

Kaujā bija gūta uzvara, neizšaujot nevienu šāvienu, tāpēc, kā likās, atkal bija atgūta jēga dzīvot. Sugas saglabāšanas instinkts ir varens. Bet cilvēks pēc dabas ir duā- ļistisks, un tas, kā pārpārēm pietiktu jebkurai citai sugai, ^viņam bija tikai mazākā puse.

Kapteinis, administrators un visi pārējie saprata, ka pagaidām saņēmuši tikai pagarinājumu. Sadzīs rētas, aizmirsīsies bailes. Ja pa šo laiku viņi neatradīs kādu izeju, viss sāksies no gala un vēl smagākā veidā, tāpēc ka cilvēkiem. iespējams, nāksies noskatīties, kā degradēsies viņu pēcteči. Ir pierasts vēlēt bērnam ko labāku par to, kas ir pašam. Ko viņi varēja novēlēt?

Viņi saspringti meklēja un nevarēja atrast izeju, un bezcerība atkal sāka iezagties viņu sirdīs.

*

— Baidos, ka mums visiem nav taisnība, — teica Karskis, kad atkal — jau kuro reizi — iesākās saruna par to. r— Mēs kļūdāmies. Nepareizā vietā meklējam.

—          Vai jūs zināt, kur jamekle? — drūmi vaicāja Petrovs.

Administrators paraustīja plecus.

—    Kad jūs, inspektor, mani ieslodzījāt…

Petrovs kaut ko noburkšķēja zem deguna.

—           … sēžot vientulībā, es domāju par jūsu pieņemtajiem likumiem. Par likumiem, kas speciāli izstrādāti «Vaļa» pasaulei.

—    Kas tad ir?

—           Es nodomāju: ne vien likumiem —1 mūsu pasaulē visam jābūt savādākam. Tā nav līdzīga Zemei. Bet mēs turpinām domāt tā kā uz Zemes.

—    Kā tas izpaužas? — vaicāja Istomins.

—           Zemes konflikti ir vērsti, tā teikt, uz iekšu: tie rodas un tiek atrisināti uz Zemes. Vai mums nav jārīkojas otrādi?

—           Tas ir, jāmeklē izeja nevis uz kuģa, bet gan ārpus tā? — noprecizēja Karačarovs.

—    Tieši tā.

—           Jā, — sacīja fiziķis un nikni pakasīja pakausi, r— Vai patiešām … lai gan vispār… Nē, nē.

Karskis palūkojās viņā.

—    Liekas — jums nedod miera kāda doma.

—           Nu, ko jūs esat man piesējušies! — pārskaities sacīja fiziķis. — Atšujieties! — Viņš pielēca kājās un platiem soļiem izgāja ārā, ar spēku raudams durvis.

—           Pagaidām, — sacīja Petrovs, pavadīdams ar skatienu fiziķi, — esmu sapratis tikai to, ka, arestēdams jūs, administrator, es rīkojos pareizi. Tikai neiedomājieties sākt lauzt kuģi otrreiz.

—    Vai jūs patiesi domājat, — administrators vaicāja, ka tas biju es?

—    Jūs un Narevs. Esmu par to pārliecināts.

—    Ne viņš, ne es.

•— Paklausieties! Jūs runājat ar tādu pārliecību, it kā zinātu, kurš ir vainīgais!

—           Es domāju, jā, — atbildēja Karskis. ~ Padomājiet: kas toreiz nezaudēja saprātu? Divi cilvēki: Narevs tilpnē un inženieris, kurš atradās pavisam citā korpusā, pilnīgi izolēts no mums. Kas attiecas uz Narevu, tad viņš netika pametis tilpni un nebija rādījies augšā.

Narevs pamāja.

^Inženieris? — Petrovs savilka plecus. ~ Atvainojiet, bet tās ir blēņas. Viņš tā mīl kuģi…

—          Tomēr — tieši viņš. Nešaubieties? viņš pats man to pateica. Viņš bija dzirdējis mūsu sarunu ar kapteini par to, ka avārija var likt cilvēkiem atjēgties, viņš saprata, ka ar mums notiek kaut kas slikts, ka mēs virzāmies pretī bojāejai. Un viņš riskēja.

—          Un jūs gribat mani pārliecināt, ka viņš pats ar savām rokām…

—          Kāpēc? Viņam ir remontroboti. Starp citu, tieši tāpēc viņš tos neizmantoja remontā: bija nepieciešams, lai cilvēki paši cīnītos par savu dzīvību. Jā, protams, viņš mīl kuģi un, bojājot to, droši vien cieta. Bet cilvēkus viņš tomēr mīl vairāk.

*

Centrālajā postenī ienāca fiziķis, r— Kaptein, atļaujiet izmantot «Sigmu».

—    Lūdzu, skaitļotājs tik un tā stāv bez darba. Ko jūs

esat iecerējis?

—          Tāpat vien, tīri teorētiski aprēķini. Starp citu, kāda ir mūsu sintezatoru jauda taupības režīmā?

Kapteinis atvēra skapīti un izņēma no tā plakanu kārbiņu. Izmeklēja vajadzīgos kristālus.

—    Te ir viss par sintezatoriem. Tieciet galā pats.