Viņpus durvīm

—           Nu, kuģis ir liels, — noteica kapteinis, bet viņa balss tonis neatbilda vārdu jēgai. Kapteinis sāka iet ātrāk, it kā pasažieru salons viņam pēkšņi būtu kļuvis netīkams.

*

Pamodies fiziķis jutās laimīgs. Viņš mīlēja sievieti, un viņa bija blakus. Kas vēl dzīvē vajadzīgs?

Nolādētā tieksme pēc vispārinājumiem arī šoreiz viņam izdarīja lāča pakalpojumu: viņš sāka domāt, kas ir un kas nav vajadzīgs dzīvei, un neprātīgā ideja atkal pārņēma viņu, un viņš sajuta mutē rūgtumu.

Viņš klusi apģērbās, cenzdamies nepamodināt Zoju, lai gan tieši to viņam gribējās. Bet sirdsapziņa bija nemierīga, un viņš zināja, ka šāds stāvoklis turpināsies, līdz viņam nepierādīs, ka šīs domas ir galīgi murgi. Vai arī kamēr viņš nepierādīs pretējo.

Viņš nolēma, ka neprasīs, lai viņa ideju apspriež kopīgi. Labāk bija to pārrunāt ar katru atsevišķi, kad kaimiņa viedoklis nevarēja iespaidot sarunas biedru.

Vispirms viņš iegāja pie administratora. Izstāstīdams viņam, fiziķis noskaidroja sīkumus arī sev.

Karskis viņu uzklausīja nopietni un uzmanīgi.

— Nezinu, — viņš teica. — Vajag padomāt, apspriesties. Pamatīgi padomāt, nesteidzoties.

Administratora valodā tas nozīmēja — nepiekrist.

*

Kapteinis drūmi raudzījās Karačarovā, it kā pūlēdamies izlasīt viņa sejā, kur fiziķis ir bijis naktī.

—          Cik, jūs sakāt, gadu? — viņš pārvaicāja. Pēc tam neviļus pavīpsnāja.

—          Nē, — viņš sacīja. — Varbūt tas varētu iedvesmot teorētiķus. Bet es esmu tiešs un praktisks cilvēks. Dzīvoju šodienā. Ja nepieciešams izdot pavēli, kas vajadzīgs šodien, — es to izdarīšu. Un pats izpildīšu. Pat ja par to vēlāk būtu jāmaksā. Bet es nezīlēju tūkstoš gadu uz priekšu.

Fiziķis neapvainojās: viņš sajuta savu pārākumu pār kapteini. Un vai Ustjugam nebija taisnība?

*

Inna viņu uzklausīja izklaidīgi. Viņa bija neapmierināta, ka fiziķis iztraucējis viņas tualeti.

—          Ak, pavaicājiet labāk Sašam, kad viņš pamodīsies, — viņa teica.

Karačarovs paraustīja plecus. Inna saķēra viņu aiz piedurknes.

—          Doktor, — viņa lūdza. — Viņš ir tik jauns.Ј i bet tas nekas. Un nelūkojieties manī tā.

—          Es jau arī nelūkojos, — atbildēja fiziķis un devās pie Nareva.

—           Vai zināt, —: robotu dievs viņam īgni teica, — ir labi tā nopietni un filozofiski domāt par bērniem un par to, kas tiem būs un kas nebūs vajadzīgs, ja uzskatāt, ka jums pašam bērnu nebūs.

—    Hm, — noņurdēja fiziķis.

—           Jā! — Narevs noskaitās. — Vai jums ir bijuši bērni? Man arī ne. Un es patiesi nezinu ..;

—    Es arī ne.

Narevs pasmaidīja.

—    Nu, izklāstiet.

Viņš uzmanīgi uzklausīja. .

—           Jūs būtu izdomājis kaut ko… tuvāku, vai. Kaut ko konkrētu, reālu. Tik tāls mērķis gandrīz jau vairs nav mērķis.

—          Muļķības! — fiziķis saniknojās. — Lielu mērķi tuvumā jūs vienkārši nevarat saskatīt.

—           Tā ir teorija, — iecietīgi teica Narevs. — Bet jūs dodiet man darbību.

—           Nekas man jums nav jādod! — nikni atcirta Karačarovs.

*

Inspektors viņu uzklausīja klusēdams.

—           Redzat, — viņš pēc tam sacīja. — Kā jums zināms, es no tā absolūti neko nesaprotu, bet, ja man liks kaut ko izdarīt, es izdarīšu. Lai izlemj citi.

Viņš bija sliktā garastāvoklī un varbūt nebija nakti pat gulējis: viņa acis bija iekritušas, un zem tām bija tumši pusloki.

—    Vai jūs slikti jūtaties? — vaicāja Karačarovs.

Inspektors atmeta ar roku.

—           Nē, nē, == viņš teica noplakušā balsī. — Tikai atmiņas nomoka. Mīlēt taču var arī ne tikai klātesošos, vai ne?

—    Piedodiet, — Karačarovs teica.

*

Inženieris Rudiks viņa ideju uztvēra savādāk.

—           Tā nekas, — viņš piekrita. — Ar vērienu. Tikai nevaru iztēloties, kā tas atrisināsies praktiski.

—    Es taču paskaidroju. Ir reakcijas starp elementārdaļiņām, kuru rezultātā, teiksim, no divām daļiņām rodas trīs. Citiem vārdiem, mēs, patērēdami enerģiju, varam radīt vielu ar mums vajadzīgo zīmi. Pēc tam…

—           Jūs paskaidrojāt principu, — viņu pārtrauca inženieris, — bet es gribu redzēt tehnoloģiju. Šī radītā viela — kā jūs to izvadīsiet ārpus kuģa, izplatījumā?

—    Es biju domājis izmantot dzinējus …

—          Neizdosies. Dzinēji aprēķināti izstarojuma, nevis vielas izsviešanai. Un pārtaisīt tos nevar: tad tie ilgi neturēsies, bet jums taču vajag, lai tie darbotos ai-ai cik ilgi!

—           Kaut ko droši vien var izdomāt, tas taču nav principiāls jautājums…

—           Dažkārt izšķir tieši nebūtiski apstākļi. Izdomāt, protams, var, bet jebkurā gadījumā nāktos montēt kaut kādas iekārtas ārpus kuģa.

—    Vai tad tas tik sarežģīti?

—           Nē, ja vien varētu izkļūt izplatījumā. Bet mēs nevaram. Precīzāk — iziet jau varam, bet atpakaļ vairs ne- nokļūt. Saprotiet?

—    Nē. Vai patiešām nevar tikt galā ar tādu sīkumu?

—■■ Lūkas automāts ir it kā sīkums, — inženieris pamāja. — Bet, doktor, saprotiet taču, ka visgrūtākais ne vienmēr ir pats galvenais, un mēs šeit, tāpat kā jebkura cilvēce, esam vareni tikai noteiktās robežās. Vai gribat, lai es jums visu paskaidroju detalizēti?

—    Ticu arī tāpat, — nomurmināja fiziķis.