Viņpus durvīm

Kapteinis paraustīja plecus.

—           Dabūt ārā matēriju — tas vēl nav nekas. Bet, kā jūs varēsit dabūt aiz borta gravigēnu, pie tam vēl nogādāt to vajadzīgajā vietā, to es, atklāti sakot, nevaru iedomāties. Tā ir elementāra situācija, bet tieši tas ir slikti —^ no sarežģītiem stāvokļiem vienmēr ir vieglāk atrast izeju.

Fiziķis sāka kaut ko svilpot. Pēc tam piecēlās inspektors Petrovs. Viņš aplūkoja sadrūvušos cilvēkus.

—           Inspektor, — sacīja Narevs. — Es lieku priekšā apsūdzēt šos abus divus nepamatota optimisma izplatīšanā.

—          Labi, —: teica inspektors. —- Ja visa vaina ir tikai šajā gravigēnā, tad es to nogādāšu, kur vajag.

Inženieris Rudiks pašķielēja viņā.

—          Jūs droši vien nesapratāt, — viņš sacīja. —■ Iziet ārā var ikviens, bet viņš nevarēs atgriezties atpakaļ: ieeja būs nobloķēta cieši un —■ uz visiem laikiem.

—    Es nerunāju par atgriešanos, —- teica inspektors.

—    Paklausieties… — administrators lēni iesāka.

—^ Es zinu, ko runāju, Petrovs viņu pārtrauca. — Esmu jau vecs, un šī lidojuma finišā nebūs manu pēcteču, jo vienīgā, kas man būtu varējusi tos dāvāt, palikusi tālumā. Es nodzīvošu un nomiršu bez jēgas, bet tas mani neapmierina. Es zinu, ka ir jātiek ārā, un es tikšu> Tikai pēc iespējas labāk izskaidrojiet man, kā tur visu vajag izdarīt, lai tas nebūtu velti: ja esmu pareizi sapratis, tad pēc manis vairs ārā netiks neviens.

Cilvēki klusēja.

—    Būs bērni, =■= inspektors sacīja. — Vēl pavisam nesen mēs bijām gatavi mirt paši; vai tiešām rūpes par viena vecīša dzīvību varēs liegt ceļu nākamajām paaudzēm?

—   Es jūs mīlu, inspektor, — sacīja Zoja. — Jūs esat cilvēks.

Es priecājos, — Petrovs teica, — ka jūs to saprotat.

*

—    Mierīgi, mīļā, mierīgi, v? ^atkārtoja Zoja. Vera gulēja, iekodusi lūpā, un viņas acīs bija bailes. Tas vienmēr ir briesmīgi. — Kliedz, Veriņ, — runāja Zoja. s— Kliedz…

Vera kliedza. Kliedziens aizskanēja līdz salonam. Tur bija sapulcējušies visi un ieklausīdamies klusēja. Administrators staigāja no viena stūra uz otru un kodīja pirkstus, lai sajustu sāpes. Viņam likās, ka tā būs godīgāk.

Inspektors Petrovs piecēlās, slepus pamāja inženierim un izgāja ārā. Neviens to neievēroja. Pēc piecām minūtēm piecēlās arī inženieris. Arī viņam neviens nepievērsa uzmanību.

Viņi satikās pie tambura. Inženieris palīdzēja inspektoram uzvilkt skafandru. Nelielais kapsulā ievietotais gravigēns —- nākamās planētas kodols jau atradās tam- burā. Turpat inženieris savlaicīgi pieslēdza kabeli plazmas grieznim, ar kuru inspektoram bija jāatver ārējās plātnes slēdzene, ko bloķēja sabojātais automāts.

—; Jūs- tikai laikus nokomandējiet, —; teica Petrovs. <— Lai es zinātu, kad apstāties.

—    Pats par sevi saprotams, —■ atsaucās inženieris.

—    Jūs to kaut kur ierakstiet pēcnācējiem, — inspektors teica, — ka es esmu apglabāts planētas centrā. Inspektors Petrovs.

—    Tas būs taisnīgi,; — inženieris piekrita.

Petrovs izņēma cigareti. Paciņā bija atlikušas vēl dažas. Viņš atdeva tās inženierim.

—    Šo es izsmēķēšu, — viņš noteica. — Bet pārējās—; varbūt kādam iegribas. Tikai tērējiet saprātīgi. Vairāk nav.;

Viņš smēķēja lēni, it kā vilcinādams laiku. Kļuva dzir- dami soļi. Pienāca kapteinis.

== Nolēmāt tagad? —■ viņš lietišķi noprasīja, it kā runa būtu par ko ikdienišķu, Jā, būtībā viņam tā tas arī bija: viņš atkal strādāja ekspedīcijā ar stipriem cilvēkiem, kuriem bija dots mērķis — uzbūvēt planētu. Vienam no viņiem nācās upurēt dzīvību. Tā bija gadījies arī agrāk, un kapteinis atkal jutās jauns.

—          Jā, — teica inspektors. — Gribu tikai sagaidīt. Uzzināt, vai viss beigsies veiksmīgi.

Viņš ar galvas kustību norādīja augšup.

No turienes atskanēja jauns kliedziens. Tagad Vera kliedza bez pārtraukuma.

Un pēkšņi kļuva dzirdama otra balss — vāja un spiedzīga.

—          Nu, viss, — sacīja inspektors. — Labu veiksmi jums. Mans uzdevums ir visvienkāršākais.

Viņš meklēja ar acīm pelnutrauku, tā šeit nebija, un viņš nosvieda izsmēķi uz grīdas. Kapteinis izlikās to neredzam. Viņi abi ar inženieri izgāja no tambura un apstājās gaitenī.

—          Neaizmirstiet — grieznim uzreiz jādod pilna jauda, — atgādināja inženieris, lai gan inspektors jau bija ne reizi vien trenējies.

Petrovs pamāja un aizvēra ķiveri. Viņš ieslēdza griežņi un novirzīja plazmas liesmu uz slēdzeni. Drīz kļuva dzirdama svelpoņa— gaiss sāka aizplūst izplatījumā. Tajā pašā brīdī iekšējā plātne izkustējās no vietas.

—   Ātrāk! — uzsauca Rudiks.

Plātne aizvien vairāk aizklāja izeju, un cilvēki atgāja malā, lai varētu saskatīt inspektoru. Tad plātne noklakšķēja, pārcērtot kabeli. Bet kapteinis paguva ievērot, ka mirkli pirms tam ārējās lūkas vāks nodrebēja.

—    Postenī! —■ kapteinis uzsauca.

Viņi metās uz posteni. Lugovojs jau bija tur un sēdēja pie ieslēgta ārējās apskates ekrāna.

Bija redzams, ka inspektors, apskāvis gravigēna kapsulu, ar kājām atgrūdās no borta, ieslēdza skafandra dzinējus un aizlidoja.

Lugovojs nosauca attālumus. Inspektora figūriņa kļuva arvien mazāka. Drīz tā gandrīz vairs nebija atšķirama uz mūžīgās tumsas fona.