Viņpus durvīm

Un, itin kā viņš jau būtu sācis savus draudus izpildīt, aiz durvīm atskanēja spēcīgi sitieni.

Tie bija smagi, vienmērīgi soļi, kas nelīdzinājās neviena «Vaļa» iedzīvotāja gaitai. Durvis ar rāvienu atvērās. Salonā ienāca robots. Cilvēki neviļus pielēca kājās. TUvumā robots bija atbaidošs. Tas varētu nogalināt cilvēku, piespiedis to šķērssienai. Tikko jūtamā sasilušo polimēru smaka, kas nāca no robota, visiem likās riebīga.

Robots nesa rokās Jeremejeva ķermeni. Viņš apstājās, atskanēt gārgšana. Robots kaut ko runāja, bet līdz cilvēkiem nonāca tikai neskaidra murdoņa. Neviens neko nesaprata un neatbildēja. Tad robots nolika līķi inspektora priekšā. Pagriezās. Un atkal atvērās durvis. Ienāca Narevs. Robotu dievs bija sadrūvis. Viņš palūkojās visapkārt un izpleta rokas.

—    Tā gan, — viņš sacīja. —- Es viņiem vairs neesmu vajadzīgs. Bet jums?

Inspektors apjukumā samifkšķināja acis, nerazdams atbildi.

—    Kas tad tas? — viņš pēc brīža nomurmināja.

■— Tas pat nav beigu sākums, — moži atbildēja Narevs. — Tās vienkārši ir beigas.

Viņš ar skatienu meklēja Milu un tikai tagad ieraudzīja to un Jeremejeva līķi; Milu pa pusei aizklāja galds, viņa bija nokritusi ceļos, pieglaucļusies ar seju Jeremejevam, un viņas vaigs bija asiņains. Narevs nopūtās.

—i Beigas, — viņš noteica, un viņa balsī vairs nebija možuma.

ASTOŅPADSMITA NODAĻA

Klusēdami viņi nolaida ķermeni utilizatorā, šo rīcību katrs savādāk pārdzīvodami. Dobji noskanot, aiz tā aizvērās durtiņas, iegaismojās indikators. Ilgi nebija jāgaida: utilizators darbojās ātri. Tad inženieris ieslēdza sintezatoru, kurā nokļuva atomi, no kā bija sastāvējis Jeremejeva ķermenis. Sintezators tos attiecīgi pārkārtoja un izveidoja nelielu, bet pietiekami smagu lodi. Pēc 'sertiem ticējumiem cilvēki vēlējās, lai lode būtu no zelta, bet sintezatoram bija vienalga, kādus elementus radīt no esošām daļiņām. Un radās lode, vispilnīgākās formas ķermenis; pēc īsām pārdomām to novietoja salonā uz speciāli pagatavota podesta.

Mila nepiedalījās: viņai bija slikti, viņa gulēja kajītē, trankvilizatoru apdullināta. Administrators bija kaut kur ieslēgts — Petrovs neteica, kur. Vera vairs nerādījās pasažieru vidū. Arī pārējie jutās pietiekami riebīgi un, tikuši galā ar skumjo ceremoniju, nogulēja gandrīz diennakti — bez pusdienām, vakariņām un brokastīm. Toties pamodušies un atpūtušies «Vaļa» pilsoņi izjuta spēcīgu vēlēšanos pusdienot. Bet tas viņiem vairs nebija lemts.

*

Šajā dienā robotu masīvās figūras parādījās uzreiz pie daudzām durvīm. Roboti neko neuzsāka — tikai aizturēja ļaudis. Inženieris Rudiks bija pametis savu posteni, lai piedalītos sēru mielastā kopā ar pasažieriem. Atpakaļ energodzinēju korpusā inženieris vairs nevarēja nokļūt. Roboti apsargāja tilpnes un tūristu klāju. Kapteinis, pamodies savā kajītē, vairs nevarēja nokļūt centrālajā posteņi, un roboti viņu nogādāja salonā. Stūrmanis atradās Innas kajītē, tur tam arī nācās palikt. Tika apsargāts sintezatoru klājs — dienišķās maizes avots. Nebija nekāds brīnums, ka pusdienas izpalika.

Tas bija negaidīti. Protams, roboti arī līdz šim pēdējā laikā bija diezgan bieži rādījušies cilvēkiem acīs, bet tiem nepievērsa uzmanību: robotu intereses un to dzīve (ja šis vārds ir tiem piemērots) nekur nekrustojās ar cilvēku dzīvi un interesēm; cilvēki parasti veltī uzmanību tikai

tam, kas uz tiem tieši attiecas. Roboti būtu varējuši stundām ilgi kaut kur stāvēt — gaitenī, nodalījumā, lifta laukumiņā, nekustēdamies, bez skaņas, tā, ka grūti pateikt, vai tie ir ieslēgti vai ne, uztver apkārtējo pasauli vai pilnībā iegrimuši sevī. Pie tiem bija pieraduši kā pie mēbelēm, kā uz Zemes un planētām, kur tie pastāvīgi veica visdažādākos darbus. Bet acīmredzot robotu un cilvēku intereses tikai šķita paralēlas, kas nekur nekrustojas, — galu galā tās šķērsojās kā neeiklīda ģeometrijā, bet šķērsojušās likvidēja pat to mazumiņu, kas cilvēkiem vēl bija atlicis.

Cilvēki sēdēja pie galda. Planējošie automāti neparādījās. Spēlēja mūzika, kas parasti skanēja pusdienlaikā, un no tās vēl vairāk gribējās ēst.

—■• Tā vien liekas, — kapteinis pārtrauca klusumu, ka mums būs jānomirst badā.

Kāds paraustīja plecus — un viss.

—    Sods, — dobji noteica Inna. — Vai no tā būtu vērts izvairīties? — Diez vai viņa, kā nākas, saprata, ko runā, — pārlieku daudz iespaidu pēdējās dienās bija nogruvuši pār viņu.

—   Labi vien ir, — teica fiziķis. — Mirt — tas vēl nav pats briesmīgākais.

Neviens ne piekrita, ne iebilda. Cilvēki klusēja, it kā ne viņiem nāktos mirt. Tikai Narevs smaidīja.

—■• Kāpēc gan bēdāties? — viņš jautri teica. — Mēs nomirsim, bet te paliks cita rase, kurai nebūs mūsu vājību. Es tai iedevu visu, ko varēju, — principus, organizāciju. Šī pasaule vairāk piemērota viņiem, nevis mums. Nezinu, kā jūs, bet es vairs nevēlos rūpju.

Atkal iestājās klusums, pēc tam kļuva dzirdami soļi, kas tuvojās. Atvērās durvis, un ienāca Karskis. Aiz viņa sekoja robots. Tas apstājās uz sliekšņa, blisinot objektīvus, pēc tam atkāpās un durvis aizvērās.