Viņpus durvīm

Viņš īsi pārlika.

—Tu sakārtosies pie manis.

*

Inspektors turpināja pārdomas.

Tas, ka administrators bijis priekšgala nodalījumā, pats par sevi vēl nebija pierādījums, ka viņš būtu noziedznieks. Par maz bija noskaidrot, kas būtu varējis izdarīt noziegumu; vajadzēja noteikt, kas un kā to ir īstenībā izdarījis. Ja vadītos pēc tiem motīviem, kuri Petrovam likās vispārliecinošākie, tad izlauzt apšuvumu varēja arī kapteinis Ustjugs. Ja to būtu izdarījis viņš, Petrovam kļūtu daudz vieglāk.

Daudz ko pastāstīt varēja nozieguma izdarīšanas veids, tas palīdzētu arī noskaidrot noziedznieka personību.

Kā noziegums bija paveikts?

Tagad bija grūti iztēloties, kā izskatījās caurumi pašā nozieguma brīdī. Petrovs atcerējās; ka remonta laikā daļa vecā apšuvuma tika izgriezta, iespējams, ka caurumu nelīdzenās malas traucēja plātnes sametināt. Nodalījumā šo metāla gabalu nebija. Varbūt tie vēl nav nonākuši utili- zatorā.

Viņš tos atrada lejā. Par laimi, tie bija izrādījušies pārlieku prāvi utilizācijai un vēl nebija sagriezti.

Raudzīdamies šajos metāla gabalos, Petrovs centās iztēloties, kā apšuvuma plātnes bija sagrieztas, caursistas, sabojātas. Likās — te notikusi vesela mazu sprādzienu sērija. Lai gan, šķiet, nē. Pat ar flāzeru nevarēja izsist caurumus, neapsvilinot to malas. Bet šeit saplosītā apmale vispār nebija apkususi. Tātad ne sprādzieni un arī ne impulsi, bet kaut kas jaudas ziņā tiem līdzvērtīgs.

Tor liekas, varētu izdarīt cilvēks, kas apbruņojies ar omagu metālisku ieroci. Sists ar atvēzienu, vairākkārt.- Stiprs cilvēks ar lauzni vai veseri. Bet kapteinis neatstāja sevišķi stipra cilvēka iespaidu. Administrators? Pēc pārciestajām traumām?

Inspektors pamēģināja iztēloties, kā tas varētu būt noticis. Plātnes bija no metāla. Ierocis noteikti ari. Kupol- veidlgajam nodalījumam bija jābūt labam rezonatoram. Skaņa aizlidotu pa visu kuģi.

Tomēr inspektors neko nebija dzirdējis, un arī neviens cits nebija ierunājies par kaut ko tamlīdzīgu. Protams, toreiz viņi visi bija slimi… Bet uztvert viņi taču varēja, tikai pareizi novērtēt notikumus nespēja. Nē, tādus grāvienus viņi gan būtu dzirdējuši. Inspektors iztēlojās, ka viņi būtu smējušies, toreiz izdzirdot kaut ko tamlīdzīgu, un noskurinājās.

Vārdu sakot, noziegums bija paveikts klusi, katrā ziņā tik klusi, ka nebija piesaistījis neviena uzmanību. Tātad plātnes netika sistas, drupinātas, placinātas. Kas tad varēja te notikt?

Petrovs aplūkoja lūžņus. Vietumis tie bija it kā apstrādāti ar smilšpapīru, taču inspektors zināja, ka plātnes tādas bija kļuvušas tur, pie zvaigznes, no kuras tikko bija izdevies izglābties. Bet inspektors skaidri redzēja, ka arī tur, kur metāls bija normālā biezumā un sasniedza desmit un pat piecpadsmit milimetrus, apšuves plātnes bija pārplēstas kā plāns kartons. Pie tam vajadzēja ņemt vērā, ka tas viss bija paveikts ātri: trauksmes automāts ieslēdzās, tiklīdz sākās gaisa aizplūde, bet, kad šurp atskrēja inženieris, te vairs neviena nebija.

Inspektors pārdomās paberzēja ar roku zodu.

Varbūt avārijā tomēr bija vainojami kaut kādi stihiski spēki? Bet, ja tā padomā, — kādas stihiskas parādības varēja rasties uz kuģa, ko bija izdomājuši un uzbūvējuši cilvēki?

Te būtu bagātīgs materiāls Perlinskai, nodomāja Petrovs, notikušajā varēja saskatīt ne tikai augstākās gribas, bet arī augstākā spēka izpausmi. Augstākās būtnes rupju fizisku spēku. Pārcilvēcisku spēku!

Inspektors iesmējās, bet tūlīt apklusa.

Tad redz, kur atrisinājums!

— Nu labi! — draudoši noteica inspektors. Viņš nevarēja sev liegt prieku izteikties skaļi, it kā pieliekot pun* ktu izmeklēšanai.

Tagad viņš nomierinājās. Viņa profesionālais līmenis nebija kļuvis zemāks, un Petrovs izjuta milzīgu apmierinājumu, lai gan neviens no viņa kolēģiem par to neuzzinās.

Tātad noziegumu nav izdarījis cilvēks. Tas ir bijis robots — viens no daudzajiem, kas atradās Nareva rīcībā.

Robots neko nevarēja izdarīt bez Nareva komandas.

Tātad Narevs.

Bet Narevs te, augšā, priekšējā nodalījumā nav bijis. Lai dotu robotam tādu uzdevumu, cilvēkam vajadzēja pašam iepriekš pabūt nodalījumā — redzēt, vai robots varēs izlīst caur lūku, vai tam te pietiek vietas, kā tam būtu jārīkojas; visbeidzot, cilvēkam vajadzēja iepriekš noskaidrot, kur visvieglāk sagraut kuģa hermetizāciju.

Bet Narevs šeit nav ienācis. Tad būtu saglabājusies viņa smarža.

Tātad noziedznieku grupa? robots — Narevs — Ikss. Ikss, kas pabijis nodalījumā, atradis vājo vietu un sastādījis rīcības programmu.

Ikss — tas ir vai nu kapteinis, vai Karskis.

Kapteinis?

Padomājis Petrovs noliedzoši pašūpoja galvu.

Narevs bija patvarīgi nomainījis kapteini; Narevs bija vainīgs avantūristiskajā lēcienā uz zvaigzni, vismaz no Ustjuga viedokļa.

Ar Narevu kapteinis neuzsāktu sarunas. Vēl jo mazāk — kļūtu par līdzdalībnieku noziegumā.

Pie tam kapteinis izturējās pret kuģi — inspektors meklēja vārdu — maigi. Lai arī ne tā kā Rudiks, tomēr maigi.

Bet Karskis?

Starp administratoru un Narevu nebija ne iēnaida, ne nesaprašanās. Agrāk viņi bija ilgi sarunājušies un acīmredzot viens otru sapratuši.