Viņpus durvīm

Viņš neizturēja — negribēja viņu apskaut, bet tas iznāca it kā pats no sevis. Inna viegli atbrīvojās. *

—    Nē, Saša, nē … Es gribu redzēt.

Viņa atvirzījās, bet bija pavisam blakus, un viņš pazaudēja galvu. Galu galā viņš var rādīt ierakstu, kam grib, tā ir viņa darīšana …

—    Labi, — viņš teica, un balss aizlūza. — Skatieties…

Nodzisa gaisma, iemirgojās ekrāns. Tajā parādījās šaurs

pusmēness, kura gali viegli trīsēja …

Inna noskatījās līdz galam. Tad skanīgā čukstā vaicāja?

—   Vai jūs sapratāt, ko tas nozīmē?

Lugovojs sastomījās.

—          Nu… es mēģināju sastādīt programmu. «Sigma» izdeva milzumdaudz atšifrējumu, pilnīgi dažādus. Viss ir atkarīgs no programmas, bet programmu sastādīju es …

—    Parādiet man kaut vienu!

Sameklējis lentes gabaliņu, Lugovojs izlasīja:

«Pēdējais zondēšanas mēģinājums. Bez panākumiem. Neskaidra izcelsme. Pirmā vai otrā dabiskuma pakāpe. Būtnes nevar šķērsot izplatījumu bez izejas citās jomās. Ķermenis nav pasaules vai sistēmas izcelsmes avots. Enerģijas ieplūde no citas jomas nenotiek. Gandrīz neizstaro. Gadījums. Atgriezties caur…»

—           «Sigma» nosaka izcelsmes laiku no tūkstoš līdz des- mittūkstoš gadiem.

—    Bet vēl?

—    Lūk!

«Laika nulles momenta sistēmas sākumpunkts, kura nemainīgā telpiskā koordināte vienlīdzīga nullei, sakrīt ar sākumpunktu…»

—          Nevajag, —» Inna teica. — Es neko nesaprotu. Vai tiešām tādas ir visas atbildes?

Lugovojs nopūtās.

«Es tevi mīlu un gribu, lai tu vienmēr būtu kopā. ar mani. Es esmu ar mieru pārvarēt izplatījumu un milzumu šķēršļu. Pēdējo reizi tev vaicāju. Kāpēc tu negribi būt kopā ar mani? Radīt bērnus. Tu gandrīz neskaties uz mani. Bet es gaidīšu …»

—          Tūkstoš vai desmittūkstoš gadu? — Inna pasmaidīja. — Saša, manu mīļo zēn, par ko vai par kuru jūs domājāt, sastādīdams šo programmu? Pēdējo?

Viņš nosarcis klusēja. Inna skatījās viņā ar maigumu un nožēlu. Kāpēc tas nebija noticis agrāk? Tagad nevarēja apstāties pusceļā.

—          Nē, — viņa sacīja nopūzdamās. — Tās ir jūsu skaitļotāja fantāzijas. Īstenībā ir pavisam kas cits. Ne velti tas nācis, kā jūs sakāt, no tukšuma. Tāpēc, ka tas ir — visur! Nē, tas nav smieklīgi. Atcerieties, — viņa skumji pavīpsnāja, — kad jūs vēl bijāt zēns, vai tad jums nelikās smieklīgi, vai tad nebija mazliet kauns, kad jūs redzējāt, kā cilvēki skūpstās, vai dzirdējāt, ka runā par mīlestību? Kauns ne par sevi — par viņiem… Tiesa? Bet tad jūs izaugāt un sākāt to uztvert pavisam savādāk. Un pats, bez šaubām… — Viņa pasmaidīja, un Lugovojs atkal nosarka. — Nu, nerunāšu par to. Vai jūs mani sapratāt?

Stūrmanis nezināja, vai ir sapratis Innu, bet redzēja, ka viņa to nesaprot. Viņš mocījās, centās kaut daļēji uzminēt attēlu iespējamo nozīmi, mocījās tādēļ, ka uz kuģa nebija iespējams par to nevienam pastāstīt, nemodinot veltas cerības … Galu galā tā bija viņa vienīgā vērtība — nejauši pierakstītais attēls. Tagad viņš to bija atdevis Innai, bet laikam veltīgi, labāk lai savādais fakts būtu palicis paglabāts viņa atmiņā, jo viņa taču nebija sapratusi …

Nesagaidījusi atbildi, Inna ierunājās atkal?

—   Parādības un domas, kas šķiet smieklīgas jaunajiem, iegūst dziļu jēgu nobriedušiem cilvēkiem. Jūs tikāt izvēlēts, lai nodotu cilvēkiem vēsti. Droši vien tāpēc, ka jūs esat dvēselē tīrs… Kāpēc tad jūs nepateicāt?

Lugovojs norija siekalas.

—   Pēc tūkstoš gadiem mēs vairs nebūsim starp dzīvajiem …

—    Bet tur taču ir sacīts pavisam kas cits! Neticat? Gribat pierādījumus? Bet apsoliet man paklausīt.

Lugovojs padevīgi pamāja. Viņš nevarēja tai atteikt.

*

Inspektors atkal bija savā elementā, kur vajadzēja meklēt, salīdzināt un izdarīt secinājumus, pamatojoties uz faktiem, nevis uz teorijām un izdomu.

Tomēr bija grūti kaut ko noteikt priekšgala nodalījumā. Tur nekas nebija palicis neskarts. Pats caurums droši aizdarīts ar jaunām plātnēm — un noziedznieka pēdas bija sen izgaisušas vai arī sajaukušās ar visu to pēdām, kuri tē atradās remonta laikā un pēc tam.

Tomēr Petrovs nesteidzās atstāt nodalījumu. Viņš pārdomāja.

Kas šeit atradās remonta laikā? Kapteinis un inženieris. Zemāk, observatorijā, atradās Jeremejevs. Palaikam parādījās Istomins un viņš pats, Petrovs, jo piegādāja plātnes.

Tātad ja te atradīsies citu cilvēku pēdas, tad par šiem ļaudīm katrā gadījumā vajadzēs painteresēties. Ja nu tādu pēdu nebūs, tad noziedznieks izrādīsies viens no četriem. Protams, sevi inspektors izslēdza no saraksta.

Petrovs izvilka no kabatas nelielu taisnstūra kastīti ar īsu antenu. Tā atgādināja uztvērēju, bet īstenībā bija duf- ters — smaržu meklētājs, suņa elektroniskais analogs. Katra «Vaļa» iedzīvotāja smaržu indeksi inspektoram bija jau sen: viņš tos nofiksēja gandrīz automātiski, aiz ieraduma, vispār nerēķinādamies, ka tie viņam kādreiz varētu noderēt.

Inspektors sameklēja bloknotu un sāka lēni griezt noregulēšanas limbu, salīdzinādams ar saviem pierakstiem.

— Kapteinis … Dabiski, tam šeit ir jābūt.

Inženieris … Arī.

Viņš pats, Petrovs. Kontroltestš. Visstiprākais signāls — tāpēc ka arī pašlaik viņš ir šeit.