Viņpus durvīm

—    Kā tad jūs iztēlojaties dievu? — vīpsnādams vaicāja fiziķis.

—    Tāpat kā jūs elektronu? ticu viņa esamībai, tāpēc ka redzu viņa esības konkrētas izpausmes. Ticu kā spēka līnijām: tās ir ārpus mūsu uztveres, bet dzelzs skaidiņas izkārtojās tieši pēc tām. Un es ticu, ka cilvēku un pasauļu likteņi…

—    Izkārtojas pēc šīm līnijām?

—    Jā.

Karskis drūmi raudzījās galdā. Kaut kam tādam viņš nebija gatavojies… Tieši tāpat viņš nebija gatavs diskutēt par roku darba izdevīgumu salīdzinājumā ar ražošanas plūsmas metodi vai arī par vergturu iekārtas priekšrocībām salīdzinājumā ar demokrātiju. Kāda jēga klausīties muļķībās?

—    Darbība! — viņš sacīja balsī, kurā skanēja izmisums.

Vajadzīga konkrēta darbība, citādi mēs atkal nogrimsim neprātā, pat pieņemsim viņas piedāvāto iespēju!

—    Jūs man neticat, — Inna pavīpsnādama teica. .-=s Bet es jums pierādīšu, ka man taisnība. Un ļoti drīz!

- Viņa izgāja lepni paceltu galvu. Istomins drūmi parau- dzijās tai nopakaļ.

—    Par kādu darbību jūs, administrator, runājat? — viņš vaicāja. — Mums katram ir bijusi sava nodarbe. Un izrādījās, ka šeit tā nav vajadzīga. Es būtu varējis strādāt', lai pēc tam uzrakstītu labāk nekā agrāk. Bet ja es nevienam neesmu vajadzīgs, kādēļ man jāpilnveidojas? Tādā gadījumā ir jāuzskata sevi par pasaules centru, bet es taču zinu, ka neesmu centrs.

—    Jā, — sacīja fiziķis. — Es varu izdzīvot bez visas šīs greznības, bet man jāzina, kas notiek fizikā, ko paveicis mans līdzgaitnieks, ko — oponents, kāda hipotēze ir sagrauta, kāda — atdzimusi no pelniem. Tā var eksistēt, bet nevar dzīvot.

Karskis piecēlās.

—    Jums taisnība. Iespējams, ka jums visnotaļ ir taisnība. Bet arī man ir taisnība. Ja cilvēks ir izbadojies, tad viņam ir taisnība, kad viņš pieprasa ēdienu, bet taisnība arī tam, kurš viņam saka, ka nav ko ēst un jāpaciešas. Mēs ne no kā neesam atteikušies, mums tas ir atņemts ne. mūsu vainas dēļ. Vajag atrast, vajag censties atrast nodarbi, kura mūs atkal visus apvienos, kā tas notika vakar?

Iestājās klusums.

—    Nu, piemēram, — teica Karačarovs, —: kādu tad nodarbi mēs varam atrast?

Karskis, protams, būtu varējis atbildēt. Ja arī jums nav konkrēta priekšlikuma, vienmēr var atrunāties ar vārdiem, pēc būtības neko nepasakot, bet to izdarīt tā, lai sarunas biedram liktos, ka viņš ir saņēmis izsmeļošu atbildi un paša vaina, ja nav varējis visu līdz galam izprast. Nē, atbildi varēja atrast, un, ja viss būtu atkarīgs no šīs atbildes, administrators jau sen būtu sameklējis formulējumu, vienu no tiem, kas noderīgi visos dzīves gadījumos, piemēram: «Nu, jūs esat mazliet sarežģījis jautājumu» vai «Mums šī problēma neliekas tik nopietna», vai, beidzot, «Saprotiet, ka man pašlaik nav iespējams jūs iepazīstināt

ar visām detaļām», un vēl ko tamlīdzīgu. Nelaime bija tā, ka atbilde neko neatrisināja, tāpēc ka normālos apstākļos tā nozīmētu, ka viss paliek bez pārmaiņām, bet pašreiz tieši nedrīkstēja visu atstāt tā, nedrīkstēja paļauties notikumu dabiskajai gaitai: administrators saprata, ka tā novestu pie bojāejas.

Sagatavots vērienīgai vadībai, Karskis labi zināja, ka galvenais ir noformulēt lozungu, izvirzīt mērķi, pēc kura ļaudīm gribētos tiekties. Kā un kādos termiņos šis mērķis sasniedzams — tas bija kas cits. Bet viss, ko cilvēki gribēja šeit, uz «Vaļa», vienīgais, pēc kā viņi varēja tiekties —; atgriešanās uz Zemes —, jau bija izmēģināts, izmēģināts steigā, pavirši, bez jēgas — un nebija izdevies. Mērķis bija diskreditēts, un lozungs negūtu panākumus. Vainīgs būtībā viņš pats: ja būtu pārņēmis vadību agrāk, nebūtu pieļāvis sabojāt to vienīgo, ko vajadzēja izvērst lēni un pamatīgi, izstiept uz mēnešiem un gadiem, pamazām pieradinot cilvēkus, ka mērķa sasniegšana var atvirzīties aizvien tālāk, ka nāksies dzīvot kopā, iespējams, ļoti ilgi, ka bez pamatdarba, kurš virzīts uz mērķa sasniegšanu, vajag nodoties arī sīkajiem ikdienas darbiem. Un cilvēki būtu dzīvojuši, ikdienas rūpes pamazām aizsegtu galveno, bet pamatmērķis atvirzītos — neaizsniedzams kā apvārsnis. Bet cilvēki bija pasteigušies, nedomādami par iespējamo neveiksmi, un tagad tos aicināt nebija jēgas.

—   Es lūdzu vienu, — beidzot sacīja Karskis. ■— Domājiet. Meklējiet. Nevar būt, ka mēs visi kopā neatrastu

jēgu, neatrastu savas esības mērķi! *

Petrovs meklēja. Bet ne mērķi. Mērķi viņš bija atradis.

—    Vajadzīgs jūsu padoms, kaptein.

—    Tūlīt būšu jūsu rīcībā.

Ustjugs norīkoja, lai inženieris pārkontrolē, kā notiek enerģijas rezervju atjaunošanās pēc avārijas pārtēriņa. Pēc tam pievērsās inspektoram: —^ Atvainojiet, ka liku jums gaidīt.

—    Dienests svarīgāks. Pats to zinu.

Kapteinis pamāja.

—    Klausos.

—           Mani interesē, vai ir iespējams kaut aptuveni noteikt avārijas iemeslu?

Kapteinis bridi klusēja. Viņi skatījās tieši viens otrā, un neviens nenolaida acis.

—    Kāpēc tas jūs ieinteresējis?

—    Tāpēc, ka likums aizliedz kaitēt mūsu pasaulei.

Kapteinis paraustīja plecus.