Viņpus durvīm

Jeremejevs bija labestīgs cilvēks un savu atklājumu neslēpa. Tomēr visi, ar ko viņš dalījās savā atradumā un kam piedāvāja pamēģināt, nogaršojuši uzreiz atteicās, nesaprazdami, ka par jebkuru labsajūtu vajag maksāt, un, ja šķidrums, kuru viņš dzēra, bija patiešām ar nepatīkamu garšu un apsvilināja muti un rīkli, tad pēcāk drīzā eiforija ar uzviju atmaksāja par šīm mazajām nepatikšanām.

Bet cilvēki (iespējams, apskaužot viņa spējas darīt to, ko paši nevarēja) pūlējās viņu atrunāt. Reiz pat Mila atnāca. Viņa pirmā to bija ievērojusi un tūlīt lūdza viņu atmest, apsolījusi atgriezties pie viņa un neiet pie Nareva, ko bija jau gandrīz pilnīgi nolēmusi. Jā, viņa bija atnākusi, raudāja un mēģināja viņu atrunāt no savas laimes. Jeremejevs apmulsis smaidīja. Mila negribēja saprast, ka vairs nav viņam vajadzīga. Viņam nekas nebija vajadzīgs, viņš bija laimīgs arī tāpat.

Bet šodien, atnākot pie sintezatora pēc kārtējās šķidruma porcijas, Jeremejevs to nesaņēma. Viņš velti atkal un atkal spaidīja taustiņus, grozīja dozatoru, dauzīja ar dūri pa paneli. Varēja dabūt visu — bet šķidrums, viņa šķidrums, nesintezējās.

Viņam kļuva skaidrs: viņam atņēmuši laimi.

Un, kamēr administrators Karskis niknumā svaidījās pa priekšgala nodalījumu, no kura nevarēja izkļūt, un žņaudzīja saujā paketīti ar preparātu, ko bija sintezējis, pirms nobloķēja sintezatoru, — ar preparātu, kas būtu ļāvis Jeremejevam iztikt bez viņa šķidruma, izjust pret to riebumu un pakāpeniski atgriezties normālu cilvēku sabiedrībā, Jeremejevs galīgi zaudēja cerību atgūt zaudēto laimi.

Tad viņš izgāja no sintezatoru nodalījuma un devās klejojumā pa kuģi. Viņš gāja ātrāk un ātrāk, lai kustībās remdētu savādo prasību,' kas aizvien stiprāk lika sevi manīt, prasību pēc laimes. Viņš kāpa augšup pa trapiem, laidās pa tiem lejā, devās sānu gaiteņos; viņš gandrīz skrēja — it kā laime viņu gaidītu ceļa galā. Viņš centās kustībā remdēt sevī augošo niknumu pret cilvēkiem, kuri atņēmuši viņam beidzamo, kas kādreiz piederējis.

Viņš no dabas bija labsirdīgs un centās neļauties niknumam, bet pašlaik viņā viss brēca pēc atriebības, prasība auga noteikti un neatlaidīgi. Atriebību visiem. Visam. Visai dzīvei. Pašai dzīvībai.

Viņš gāja pa kaut kādu gaiteni, elsdams un slaucīdams aumaļām plūstošos sviedrus. Priekšā atskanēja balsis, atvērās durvis. Jeremejevs laikus piespiedās šķērssienai, noslēpās. Iznāca divi — vīrietis un sieviete. Viņš kaut ko runāja — klusi un maigi. Pēc balss Jeremejevs pazina stūrmani. Abi, par laimi, devās uz otru pusi un viņu neievēroja.

Kad tie nozuda aiz pagrieziena, Jeremejevs iemetās atvērtajās durvīs. Apskatījās.

Tā bija kajīte. Daži mēraparāti pie sienām. Maza nekārtība. Galds. Uz tā — spogulītis. Un vēl kaut kāds priekšmets.

Jeremejevs neatcerējās, kā šis priekšmets saucas, bet zināja, kam tas domāts. Priekšmets bija atriebības līdzek- līs. Un, ja Jeremejevs izjuta rūgtumu pret dzīvi, tad tagad viņš varēja rīkoties ar to, kā gribēja. Varēja pabaidīt. Varēja pat…

Bet dzīve it kā ņirgādamās aizvien ciešāk sažņaudza pirkstus ap viņa kaklu. Viņam bija nepieciešama laime, laime, laime! Nekas, tūlīt viņš tai parādīs.

Durvis bija vaļā. Jeremejevs izdzirda soļus. Vienmērīgus, noteiktus. Šoreiz tie tuvojās.

Viņš pacēla priekšmetu pret krūtīm un nospieda mēlīti?

Stūrmanis Lugovojs vienmēr rūpējās par savu flāzeru.; Un, kamēr Inna kārtojās, paguva pielādēt bateriju. Bet, laimes apdullināts, aizmirsa ieroci uz galda, pielādētu un gataviļ lietošanai.

*

—• Mūsu pasauli taču vajag saudzēt, — iecietīgi sacīja inspektors.

—          Man gan vienalga, — rakstnieks noburkšķēja, kā mēs nosprāgsim: avārijā vai no skumjām.

Viņam viss bija līdz riebumam vienaldzīgs. Tik un tā nekādas jēgas. Bija uzrakstīts romāns —; un no tā nekas vairs nebija palicis pāri. Viņam nekā vairs negribējās: negribējās rakstīt, negribējās slavas, ēst arī negribējās un, lai arī aizliegums uz mīlestību bija atcelts, uz sieviešu pusi viņam nebija vēlēšanās pat skatīties.

—    Bet likums? — vaicāja inspektors. — Likums!

—    Es tam uzšķaudu, — šoreiz atbildēja Karačarovs.

—    Likumam?

—    Likumam, jums, visam pasaulē. Un arī sev pašam.

Petrovs juta, ka spēki viņu pamet un kļūst baisi. Šiem

cilvēkiem bija vienalga — dzīvot, nedzīvot.. ?

—           Ir taču izdarīts noziegums! — viņš iesaucās, sajuzdams, cik smieklīgs izskatās. —= Noziedzniekam jāsaņem sods!

Atkal iestājās klusums, kuru pārtrauca Istomins.

—           Patiešām ņemsim un nositīsim viņu, — viņš domīgi noteica. — Man viņš apnicis, viņam riebīgs raksturs. Es domāju —■ vislabākais būtu viņu nosist.

Inspektors sadrūmis sacīja:

fe== Es domāju, mums ir jārunā nopietni.

~ Es jau runāju nopietni, — teica rakstnieks. —^Iemest utilizatorā — un viss. Un izgatavot no viņa pogas.

—    Kālab pogas? — izmisumā noprasīja Petrovs.

—    Patiešām — kālab? —; pārvaicāja Istomins. -= Nav ne mazākās jausmas. Droši vien tā ir kaut kāda sarežģīta asociatīva ķēde.

—    Atjēdzieties!

—    Paņemšu kaut ko smagāku, —■- draudoši teica fiziķis, — un sasitīšu te visu lupatu lēveros. Redzēsit.