Viņpus durvīm

… Viņš runāja, un cilvēki klausījās viņā mirdzošām acīm, bet mīmika un žesti liecināja, ka ikviens administratora vārds krīt auglīgā zemē. Ārste Serova smaidīja un aplaudēja kopā ar visiem un kapteinis Ustjugs arī — viņi nesēdēja blakus, un viņu skatieni viens otru nemeklēja, bet viņi atstāja laimīgu cilvēku iespaidu. Zoja vairs nedomāja par Ustjugu, un viņš par viņu arī ne: laime bija ikkatrā no viņiem, unK jo mazāk kāds uztvēra ārējo pasauli ar tās kairinātājiem, jo bija laimīgāks un jo brīnišķīgāka likās dzīve.

«Zelta laikmets,» savā kajītē domāja Istomins, juzdams, Ka acīs sariešas asaras. «Tā pat nav Hellāda! Tas… vārdos pat nav izteicams. Varbūt ar mūziku. Krāsu spēli. Vai vienkārši ar asarām.»

Laime vienmēr bijusi kaut kur blakus, tikai cilvēki nebija spējuši to sasniegt — un tagad tā pati iekrita rokā kā nobriedis auglis, kura sēklas tiecas ātrāk nokļūt zemē. Kas izdomājis, ka par laimi, pat acumirklīgu, jāraksta grāmatas? Tas tikai traucē un nav savienojams ar laimi, jo strādājot nekad nesasniegsi ideālu: gala rezultāts vienmēr ir sliktāks par to, ko gribējās izdarīt. Nē, nevajag grāmatu.

Viņš pat nemanīja, kā bija to sācis? lapa pēc lapas izzuda utilizatora rīklē, rokraksts kusa. Viņš burzīja lapas, svaidīja .un aizrautīgi smējās, kad redzēja, kā tās, nokļuvušas gaisa strāvā, paātrināja savu kritienu un izzuda skatienam, un pie tam vēl iedegās lampiņa. 2ēl, ka rokraksts nebija biezāks, — viņš agrāk nekad nebija spēlējis tik jautru spēli…

*

Karačarovs klaiņoja pa virtuvi, viņam bez iemesla bija puiciski jāsmejas. Viņš piegāja pie sintezatora pults un uz labu laimi nospieda dažus taustiņus. Sintezators pieņēma pasūtījumu. Interesanti, kas iznāks? Šķidrums, pulveris? Varbūt gāze? Grūti bija iedomāties vēl interesantāku laika kavēkli!

Tas izrādījās pulveris:' izbira no īscaurules un sagūla kaudzītē uz grīdas. Neizsakāmi smieklīgi! Fiziķis, smak- dams no smiekliem, iegrūda pirkstu pulverī un aplaizīja. Pulveris nebija ne salds, ne rūgts, ne sāļš. Bet kas iznāks nākamreiz? Viņš sāka spaidīt taustiņus aizvērtām acīm — tā bija vēl labāk.

Nospieda daudzus taustiņus —: izlija šķidrums. Karačarovam neienāca prātā palikt zem tā glāzi, bet viņš paguva saslapēt pirkstu — šķidrums vēl tecēja, droši vien viņš bija pasūtījis lielu porciju. Pašķidrs, lipīgs, iesāļš. Sarkans. «Vai asinis?» viņš nodomāja, un tas viņam likās šausmīgi smieklīgi: iedomājies tikai — no sintezatora gāžas asinis, sintezators sasitis sev degunu, kāda lieliska mašīna — ar sasistu degunu, var pārplīst aiz smiekliem!

Uz kuģa viss bija sajucis. Kapteinis iznāca no dārza, kad Zoja iegāja tur caur durvīm, kuras veda dienesta telpās. Viņi apstājās un viens otram starojoši uzsmaidīja. Viņiem abiem bija patīkami redzēt vienam otru, viņi abi bija lieliski cilvēki un viens otru netraucēja dzīvot, izjust laimi, un nebija viens otram vajadzīgi, lai šo laimi sajustu. Viņi nebija zaudējuši atmiņu un visu lieliski atcerējās, bet tas bijis tik sen, tik sīki, tik nenozīmīgi! Dažus mirkļus viņi smaidīdami stāvēja un izšķīrās, tā arī nepateikuši ne vārda, pat nepadomājuši, ka šeit būtu vajadzīgi vārdi.

*

Karskis klīda pa kuģi. Viņam patika sēdēt observatorijā: tur bija tukšs un varēja netraucēti domāt un priecāties par savu domu laimīgo skaidrību.

«Cik lieliski!» domāja Karskis. «Bija nepieciešams pateikt cilvēkiem tikai dažus vārdus — un viņi saprata, un kāda dzīve iesākās! Bet cik brīnišķīgus vārdus man izdevās atrast! Visdziļākās jēgas pilnus! Neko nevajag darīt — tā ir mirdzošā, žilbinošā, dižā patiesība!»

Viņš nodomāja, ka nebūtu slikti dalīties ar Veru savā uzvarā. Bet tūlīt šo domu atmeta: kālab? Ne ar vienu negribējās runāt.

Viņš atrada ieeju kuģa priekšgala nodalījumā. Te viņam iepatikās vēl vairāk. Viņš sēdēja, pārdomādams vai tāpat vien priecādamies par savu eksistenci, un viņam likās — viņš dzird, kā ar vieglu svelpoņu kuģis traucas caur tukšumu.

Tad viņš sāka staigāt pa nodalījumu un ievēroja, ka borti atbalso viņa soļys savādāk nekā citos nodalījumos. Viņš pieklauvēja pie borta. Skaņa bija plarkšķoša kā skārdam. Nez kāpēc šī skaņa viņam iepatikās.

No tā brīža administrators sāka te ienākt biežāk. Kuģī viss bija labākajā kārtībā, cilvēki bija laimīgi — par ko vēl vadītājs varētu sapņot? Viņš sēdēja, dažkārt viņam likās — aiz borta kaut kas šņāc, pūlēdamies tikt iekšā. Karskis smaidīja: par to nebūtu jābrīnās — kam gan negribētos nokļūt tik laimīgā pasaulē?