Viņpus durvīm

Lugovojs viņu apsēdināja un it kā aizmirsa viņas klātbūtni: pagriezās pret ekrānu un burtiski ienira tajā. Inna pieklājīgi pagaidīja, pēc tam noklepojās.

Atvainojiet, es jūs traucēju. Bet man noteikti jāzina …

—    Jā?

—: Vai jūs pie ekrana pavadāt daudz laika?

—   Uhu. Vai jūs ari gribat? Lieliska nodarbošanās. Vislabākā pasaulē.

—   Sakiet… Vai jums nekad nav nācies redzēt uz ekrāna kaut ko citu? Ne filmas, ne ierakstu.,Kaut ko, kas nenāk no mums .. ?

Tādu efektu viņa nebija gaidījusi. Lugovojs strauji pagriezās. Dažas sekundes skatījās viņā. Viņa izdzirda smagu elpu.

—   Kā jūs to zināt?

Tātad kaut kas tāds ir bijis? Tiesa? Pastāstiet! Viņa to cieši satvēra aiz rokas. sa Tas ir ļoti, ļoti svarīgi! …

Viņš aizgriezās, lai Inna viņa acīs nepamanītu apjukumu. Paskatījās uz ekrānu. Filmas darbība turpinājās. Varoņi beidzot bija palikuši divatā. Viņš piegāja tai klāt, maigi paņēma aiz rokas …

Lugovojs ieskatījās. Ne jau vīrietī. Sievietē. Viņa bija jauna un brīnišķīga. Filmās citādas nemēdz būt. Bet viņā Lugovojam likās kaut kas pazīstams… Innas pirksti cieši saspieda viņa plaukstas pamatni. Viņa klusu novaidējās. Lugovojs pagriezās. Tagad viņas seja, ekrāna apspīdēta, jau nodeva apjukumu.

—    Klausieties, tā taču esat jūs! — viņš iesaucās.

—    Jā… Es atceros..-. Tā ir mana filma.?!

—    Tā esat jūs! —: viņš atkārtoja.

Lugovojs bija satriekts. Kad redzi sievieti, kura ir jau gados — pēc taviem uzskatiem —', tad uzreiz nosaki savu attieksmi pret to un vairs par to nedomā. Bet pašlaik viņš ieraudzīja Innu tādu, kāda viņa bija agrāk — uz ekrāna viņa droši vien bija pat jaunāka par Lugovoju. Pēkšņi kļuva neiespējami domāt par viņu pa vecam: tagad" caur viņas pazīstamajiem šodienas vaibstiem visu laiku būs jaušami tie «== agrākie, un starpība nemaz nav ļtik liela.. ?

Uz ekrāna vīrieša roka apskāva viņu ap pleciem, un Lugovojs izjuta greizsirdību. -t ? Viņas lūpas bija karstas. Viņa atvirzījās ne uzreiz.

—■ Ak, jūs.. s ~ viņa sacīja citā balsī, bet pašai bija licies, ka aizmirsusi tā runāt. Jūs — pārdrošais zēn.-??

No šis balss viņam apreiba galva. Bet kabīnes durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja kapteinis.

—    Atvainojiet, — viņš sausi teica.

Perlinska gluži meitenīgi pārsteigumā izsaucās un metās uz durvīm — Ustjugs tikko paguva paiet sāņus. Lugovojs drūmi paskatījās kapteinī.

—          Vajadzēs pastrādāt, stūrman, —- Ustjugs teica pēc tam, kad viņi saskatījušies klusēdami vienojās nepieskar- ties tikko notikušajam. —= Jāsastāda programma.

■—; Kāpēc?

Kapteinis padomāja.

—    Lai zinātu, kā dzīvot.

s — Tās visas ir muļķības, kaptein. Mašīnas mūs neiemācīs dzīvot. Neviens neiemācīs, izņemot pašus.

—    Varbūt. Bet tas nav iemesls, lai atteiktos.

—           Cilvēki dzīvoja un bija laimīgi ari tad, kad pasaulē nebija tādu mašīnu. Un, ja kaut kas nav tā, kā vajag, tad vaina ir pašos cilvēkos, nevis tehnikā.

—- Varbūt tā ir. Bet varbūt cilvēkiem vajag, lai mašīnas tos piespiež dzīvot savādāk? Cilvēki izgudrojuši mašīnas un tagad bez tām vairs nevar iztikt.

—          Labi, — sacīja stūrmanis, ar nožēlu lūkodamies ekrānā. Viņam ļoti gribējās noskatīties līdz galam, kā beigsies notikums ar to sievieti, kura pirms dažām minūtēm sēdēja viņam blakus.

*

Kurš izdomājis, ka dzīve slikta? Kam varēja ienākt prātā tik idiotiska, muļķīga, pilnīgi nesaprātīga doma?

Dzīve ir brīnišķīga! Viss, kas notika apkārt, bija iemesls un pamats laimei.

«Kajīte. Kāda brīnišķīga kajīte,» domāja Zoja, laimīgām acīm apskatot savu mītni. «Cik tā ir saprātīgi, ērti un skaisti iekārtota! Dzīvot tādā kajītē — tā jau pati par sevi ir laime.»

Dīvāns. Kāds brīnišķīgs, mīksts, plats, valdzinošs! Gulēt uz tā — sapnis! Sēdēt — pasaka! Uzkāpt uz tā un lēkāt — bauda! Vēl var mest kūleņus, velties no viena sāna uz otru. Viss iespējams. Un viss dara laimīgu.

Kurpes. Kādas ērtas, skaistas, izturīgas, kādas, kādas.;»

Cilvēki. Lieliskie, kristāitīrie, starojošie.?;

Nē, brīnums, nevis dzīve! Tā ir tik laba, tik neatkārtojami lieliska, ka negribas (un nevajag, pat nedrīkst) kaut ko darīt, lai nesabojātu šīs dzīves valdzinājumu. Pat ēst negribas, lai gan ēdiens ir neatkārtojami brīnišķīgs, garšīgs, maigs, jā, jā, jā!

Zoja gulēja uz dīvāna aizvērtām acīm, laimīgi smaidot. Brīdi pa brīdim laimes izjūta tai lika skaļi un dedzīgi smieties un pat spiegt no prieka.

Viņa smējās, bet kaut kur apziņas dziļumā ārste Serova konstatēja: jā, slimība, kura bija uzbrukusi Otrajai Bultai, attīstās pilnīgi atbilstoši tur novērotajai klīniskajai ainai. Slimība, kura noveda pie kolonijas likvidācijas. Zināma baudas centra hipertrofija galvas smadzenēs, kuru pastāvīgi uzbudina vīruss. Cilvēki ir laimīgi. Katrs ir laimīgs vienatnē, katrs ir laimīgs ar sevi. Viņi neko negrib darīt un nedara, jo viņi tāpat ir laimīgi! Viņi mirst. Mirst laimīgi, un pati nāve,_iespējams, viņiem liekas brīnišķīga un mazliet smieklīga. Ārste Serova bija redzējusi, kā cilvēki mira smiedamies …