Viņpus durvīm

Bet varbūt viņai nav taisnība? Cilvēks, kurš izgatavo kādu lietu, bieži vien nezina, kāds būs tās liktenis. Vai mašīna nobrauks pusmiljonu kilometru vai kaut kur iedrā- zīsies jau nākamajā dienā? Vai no cilvēka izaudzētajiem graudiem iznāks garšīgs maizes klaips, vai tie izbirs pa ceļam, vai klaips nokļūs ēdienu atliekās? Cilvēks to nezina — viņš darina lietas un cer, ka liktenis tām būs labvēlīgs.

Tātad — darīt savu darbu un nedomāt?

Zoja pati nezināja, kā tas notika: ampulas tievais kakliņš nokrakšķēja viņas pirkstos. Viņa steidzīgi paķēra injektoru. Ampulas saturs pārgāja aparātiņā.

Darīt savu darbu. Nu, izdarīsim to pārbaudi, kuru neizdevās paveikt uz Zemes tāpēc, ka Zemes nebija? Izmēģināsim ar sevi tās ārstniecības metodes, kuras neizdevās izmēģināt uz Otrās Bultas tādēļ, ka toreiz vēl tādu nebija.

Zoja pielika injektoru pie pleca un nospieda podziņu. Nogaidījusi, līdz šķidrums nokļūst zem ādas, viņa nolika tukšo aparātiņu.

Palūkosimies, kā tas beigsies. Vismaz būs interesanti dzīvot.

*

Pretēji ieradumam šodien pēc pusdienām Petrovs neap- sēdās savā krēslā. Viņš izgāja no salona, nolfāpa dažus klājus zemāk un devās pa gaiteni.

Pusceļā viņš satika stūrmani. Skatīdamies caur pieri, tas pagāja malā, dodams ceļu. Petrovs uzmanīgi paraudzījās viņā. Stūrmanis klusēja, viņa skatiens bija naidīgs.

Petrovs tikko manāmi pasmaidīja, pamāja un gāja tālāk. Viņš juta, ka stūrmanis noskatās viņam pakaļ.

Kapteinis gaidīja Petrovu tur, kur tie bija norunājuši tikties:' neitrālajā zonā, blakus kutera elingam.

—           Kaptein, — bez ievada teica Petrovs. — Briest kautiņš.

—    Jā.

—    Un ko jūs par to domājat?

Kapteinis brīdi klusēja.

•— Kaut ātrāk sāktos, —=5 viņš sacīja. — Nav nekā ļaunāka par gaidīšanu.

^ Jūs tā uzskatāt?

- Neviens nav spējīgs to novērst.

1 —■ Maldāties, —> teica Petrovs. —Es to varu izdarīt. Bet būs vajadzīga jūsu palīdzība. Vai varu cerēt uz jums?

Kapteinis paskatījās viņā, cīnīdamies ar šaubām.

—           Labi, i— viņš beidzot teica. —- Kas vajadzīgs no manis?

—          Atnāciet bez ieroča. Citādi ?? kādam var neizturēt nervi.

Šoreiz kapteinis klusēja ilgi. Petrovs pasmaidīja. Viņš iebāza roku kabatā un izvilka flāzeru.

—    Ņemiet.

Kapteinis izbrīnījies paskatījās viņā.

—           Tas ir mans, — Petrovs paskaidroja. — Lai glabājas pie jums..i līdz pienāks labāki laiki. Vai tagad jūs piekrītat?

—    Jā, — kapteinis teica.

Petrovs no viņa atvadījās ar galvas mājienu.

*

Bija gaidāma balsošana, un visi gatavojās cīņai. Šodien cilvēki, ienākdami salonā, varēja tikai minēt, kā viņi no tā izies un vai vispār izies. Visi saprata, ka būs cīniņš, lai gan skaidri nezināja, par ko: droši vien lai pierādītu paši sev, ka viņi vēl ir dzīves saimnieki un rīkotāji — tik izšķērdīgi saimnieki, ka var pat ziedot dzīvību ne par šo, ne par to.

Ekipāžas locekļi sagāja vienā salona stūrī. Atnāca IVera, atstājusi savu slimnieku, bet nepievienojās ne ekipāžai, ne pasažieriem —• sēdēja malā, it kā pārstāvētu iādu trešo valsti.

Cilvēki alka cīņas, tāpēc likuma pieņemšana, kā dēj visi it kā bija sanākuši, gāja gludi. Cilvēki diez vai ieklausījās tekstā, ko lasīja Petrovs. Viņi vienkārši pacēla rokas, ekipāža atturējās, ar visu izskatu rādot, ka viņiem bija un ir savs likums, pār kuru šeit nevienam nav varas.

Beidzot pēdējais pants bija apstiprināts. Tad piecēlās Narevs un visi saprata: tūlīt sāksies.

—     Cienījamie pilsoņi! —; viņš sacīja. — No šī brīža mums ir Likums, pēc kura visiem jāvadās turpmākajā dzīvē. Un, lai cik tas būtu nepatīkami, mums jau no pirmā brīža ir jāvērš daži tā panti pret atsevišķiem mūsu pārstāvjiem …

Kapteinis uzmeta skatienu Petrovam. Večuks sēdēja, it kā nekas nebūtu noticis. Droši vien nevajadzēja viņam ticēt un nākt bez ieroča, vislabāk vispār nevajadzēja ierasties. Savos klājos ekipāža būtu stāvokļa noteicēja, bet te viņus tagad vēl paņems ar kailām rokām.

—    Es apvainoju bijušā kuģa «Valis» ekipāžu, —■ svinīgi pasludināja Narevs, — nolaidīgā attieksmē pret saviem pienākumiem, kā rezultātā visa mūsu cilvēce ir izrādījusies bezizejas stāvoklī! Un es pieprasu …

Šajā brīdī aiz kapteiņa muguras piecēlās Lugovojs. Viņa skatiens bija drūms un apņēmīgs.

—    Nē! — viņš teica un izstiepa roku. Tajā bija flāzers. Stūrmaņa pirksts gulēja uz mēlītes.

Sekundi visi sastinguši skatījās uz blāvi mirdzošo ieroci. Narevs paraudzījās stūrmaņa sejā un pēc tā acu izteiksmes saprata: tūlīt izšaus. Tūlīt! Pēc sekundes, pēc pussekundes, t .

Narevs nekad nebija domājis, ka ir drosmīgs dvēseles dziļumos viņš uzskatīja sevi par ļoti uzmanīgu, lai neteiktu vairāk. Un, iztēlodamies, ko darīs pret sevi notēmēta ieroča priekšā, pielaida, ka šī rīcība nebūs visai cienīga, tāpēc visu mūžu centās izvairīties no tādām situācijām. Bet tagad, pašam par brīnumu, viņš nenokrita ceļos, nesāka kliegt un pat neaizvēra acis. Viņš pasmaidīja un, neskatīdamies vairs stūrmanī, palūkojās Milā.

—    Nu, dārgā, — viņš mierīgi noteica. — Vēlu jums.?.

273