Viņpus durvīm

Viņš gulēja uz dīvāna un lēni vilka ar pirkstu pa auduma zīmējumu.

—    Es rūpējos par ikviena likteni, — pacietīgi skaidroja Narevs. — Arī par jūsējo. Un saku:" viņiem ir kaut kas padomā!

—    Interesanti.;? — nomurmināja Karačarovs. —: Un kur jūs redzat izeju? Pārgriezt ekipāžai rīkles? Bet sintezatoru labosit jūs? Ja ne, tas tikai tāds peļu jandāliņš vien ir. Kādēļ jūs nodarbojaties ar šīm muļķībām, nevis .- ? r

—: Nevis? Narevs ātri noprasīja, un viņa balsī izskanēja cerība.

Nezinu, — pēc brīža noburkšķēja fiziķis, i—: Nu labi, — sacīja Narevs un izgāja.

*

1 — Viņi noteikti uzbruks, — viņš teica Jeremejevam. — Uzbruks, tiklīdz mēs mēģināsim apstiprināt jauno likumu.

—    Kāpēc?

—     Vai tad jūs nesaprotat? Cīnīsies par to, lai saglabātu savu Reglamentu. Es zinu, ka jūs esat apņēmīgs cilvēks.

.Jeremejevs palūkojās viņā apdzisušu skatienu.

—     Labi, lai pamēģina, — viņš teica. No viņa nāca savāda smaka, Narevs tikai nevarēja saprast, pēc kā ož.

Atceroties sarunu ar Milu, Istominam kļuva slikti, bet paradums bija stingri iesakņojies: neatkarīgi no attieksmes pret notikumu pieraksti, brīvā brīdī padomā, izanalizē: noderēs.

Vajadzēs pierakstīt.

Viņš ar skatienu meklēja diktogrāfu, bet neatrada. Tad atcerējās, ka nesen to aizdevis Petrovam, kurš izstrādāja «Vaļa» Konstitūciju. Istomins izgāja un pieklauvēja pie Petrova kajītes. Neviens neatsaucās, bet aparāts bija nekavējoši vajadzīgs, tāpēc rakstnieks atvēra durvis un iegāja.

Diktogrāfs aizvērts stāvēja uz galda. Istomins satvēra to aiz roktura, aiznesa savā kajītē, uzstādīja un noņēma vāciņu, gatavodamies diktēt.

Uz rullīša viņš ieraudzīja vēl nenoņemtu lentes gabaliņu. Acīmredzot Petrovs nebija paguvis pabeigt kārtējo; likuma pantu. Istomins kārtīgi noplēsa aprakstīto sloksni, lai vēlāk atdotu autoram. Ziņkārībā rakstnieks pārlaida acis tekstam.

Tas nebija likuma projekts. Uz lapiņas bija pierakstīts dialogs. Laikam jau Petrovs nolēmis nodarboties ar literatūru — brīvs diktogrāfs, ja tas atrodas acu priekšā, spēj

izprovocēt cilvēku uz visnegaidītāko rīcību. Vai dialogs no romāna? Interesanti…

Tiesa, diktētājs nebija mācējis ar diktogrāfu rīkoties nebija apzīmētas pieturas zīmes un rindkopas. Uz lentes bija vienlaidu teksts, bet Istomins, mazliet papūlējies, sadalīja tekstu frāzēs, salika, dažuviet šauboties, komatus un ar asiem zigzagiem apzīmēja rindkopas.

Acīmredzot dialogs bija pierakstīts no sarunas vidus$

—    Man nepatīk tas, ko jūs darāt beidzamajā laikā.

—    Ticiet — man arī.

—    Kāda tad jēga spēlēties ar uguni?

—    Tā ir pretuguns.

—    Nesaprotu.

Jā, pie jums uz Antoras mežu ir maz. Uz Līvijas daudz. Dažkārt mežā izceļas ugunsgrēks. Tad jāaizdedzina otrā vietā, jāsarīko pretuguns — divi ugunsgrēki satiekas un aprij viens otru.

—    Skaista aina. Bet tās jēga . ? ?

—    Vai jums neliekas, ka gaidāms kautiņš?

—    Tajā neviens nebūs vainojams, izņemot jūs.

—■ Iespējams. Bet to pateikt vēl nenozīmē kautiņu novērst.

—          Es vēl neesmu pateicis visu. Klausieties. Es jūs saprotu.

—          Šoreiz tas varētu būt neskaidrs man. Bet nomierinieties: es jūs arī esmu sapratis.

i— Jūs — mani? .

—          Es nezinu jūsu vārdu, bet domāju, ka esmu spējīgs precīzi noteikt jūsu profesiju un uzdevumu.

—- Tā..« Starp citu, vārds ir īsts. Tāpat kā jūsējais.

f—• Patīkami sarunāties ar labi informētu cilvēku.

—    Jā, es esmu informēts. Diemžēl!

? Kādēļ — diemžēl?

« Tādēļ, ka esmu pienākuma cilvēks. Un uzskatu, ka pienākums ir jāizpilda jebkuros apstākļos.

Tas taču ir labi!

t== Jūs acīmredzot mani nesapratāt līdz galam. Izpildot savu pienākumu, tiklīdz būs pieņemts mūsu Likums, es būšu spiests to attiecināt uz jums. Tagad sapratāt?

—    Protams! Bet to es ari gribēju jums ļūgt.

mm Tas man nav īsti saprotams.

■a Jūs izpildīsit savu pienākumu m

—    Teikšu atklāti? man negribas to darīt. Es uzskatu, ka tieši jums pašlaik nāktos…

Neraugoties uz pagātnes nastu — tā laikam pie jums mēdz teikt?

—    Jā, nastu jūs nesat lielu. Nekādi nevaru saprast, kas jūs pamudināja…

r—: Jūs neticēsit? nosliece uz paradoksiem.

Nesapratu humoru.

—    Kas tad tas par humoru? Pilnīgi nopietni. Vai jūs nekad neesat domājis, ka monarhija ir progresīvāka vadības forma nekā demokrātija? Nesmejieties, jums vajadzēs man piekrist. Atcerieties vēsturi. Kad valstis spēra kārtējo soli uz priekšu? Periodos, kad pie varas nāca jauni, enerģiski, aizspriedumu nemākti monarhi. Pēteris Pirmais, Indriķis Ceturtais Francijā, Elizabete Tjudora… Cilvēks divdesmit gadu vecumā vai pat agrāk iegūst absolūtu varu, kopā ar viņu pie varas nāk ari neoficiālie padomnieki un līdzgaitnieki no viņa paaudzes. Viņos kvēl vēlēšanās kaut ko paveikt — un viņi rīkojas. Vai es jūs pārliecināju?

»-! Nu, nezinu r? *

1 — Demokrātijas apstākļos parasti pie varas nāk cilvēki brieduma, jau pusmūža gados. Dzīve iemācījusi tos būt uzmanīgiem un censties vairāk saglabāt veco — jau sasniegto nekā cīnīties par jauno. Pirmie ir aktīvi, otrie inerti. Bet tagad pamēģiniet pierādīt pretējo.

—    Vai jūs patiešām tā domājat?