Viņpus durvīm

Ekrāns blāvi spīdēja, nekas tajā neparādījās, un Inna nodomāja, ka nav atradusi vajadzīgos vārdus, ar kuriem jāgriežas pie visvarenā. Bet viņa nepagurs, viņa mēģinās, kamēr vien dzīvos un galu galā dievu aizkustinās, viņas neatlaidīgā padevība uzvarēs — viņš sāks runāt. Inna nolieca galvu uz rokām un domās sāka meklēt jaunus vārdus.

Sapņi, domāja Istomins, sapņi… Vai tad mums patiesi nekas cits nav atlicis kā redzēt sapņus?

Viņš gāja pa kaut kādu gaiteni — vai nay vienalga, kurp? Apstājās, gandrīz vai uzgrūdies Milai. Sieviete apjukusi palūkojās viņā, pēc tam pasmaidīja. Smaids iznāca nožēlojams.

—   Sveicināti, — izklaidīgi teica Istomins. — Nu, kā jūs? … Vispār — ko es …

Mila to saņēma aiz piedurknes.

—   Mans dārgais! — viņa klusu sacīja. — Es jau sen te staigāju, te ir daudz istabu, un tajās neviena nav. Bet viņš ir kaut kur šeit. Vai jūs to neesat saticis gaitenī?

Rakstnieks skatījās viņā, pūlēdamies saprast.

1 — Ak, nu atcerieties taču! — viņa pikti pārmeta. — Vai tad jums toreiz nebija bērnu?

—    Kad — toreiz? — automātiski vaicāja Istomins.

—   Tajā dzīvē. Jūs taču saprotat: mēs visi esam sen miruši. Bet bērni var gadīties šeit…

Istomins ar pūlēm izrāva piedurkni.

—   Atvainojiet, — viņš murmināja, kāpdamies atpakaļ, f— Es ne … Atvainojiet.

Mila pārmetoši lūkojās viņa, līdz viņš nozuda pirmajā gaiteni. Pēc tam viņa nopūtās un gāja tālāk.

Viņa pagāja garām zālei, kurā viņas virs agrāk katru ritu bija trenējies, bet tagad nebija rādījies jau daudz dienu. Mila necentās iedziļināties šī cilvēka traģēdijā, nemēģināja pat domāt par to. Pagājusi garām zālei, viņa iegāja baseina telpā.

Divdesmit piecus metrus lielais kauss bija pilns ar ūdeni, dziļumā viegli izgaismots. Milai piepeši sagribējās izpeldēties, bet peldkostīms bija palicis kajītē. Viņa pagriezās uz izeju, bet te viņai uzsauca Inna, kura pastaigājās pa sauso celiņu apkārt baseinam.

—   Vai jūs garlaikojaties, mīļā? Pastaigāsim kopā, parunāsim. Mums taču nekas cits nav atlicis kā sarunas..

Mila diezgan atturīgi sasveicinājās ar aktrisi: mūžīgais antagonisms starp precētu sievieti un neprecētu, tomēr ne askētisku, vēl dzīvi saglabājies viņas atmiņā. Bet Mila paklausīja: viņa varēja klusēt un klausīties, nepalikt viena — vairāk nekas viņai pašlaik ari nebija vajadzīgs.

—    Mums liekas, — ierunājās Inna, kad abas bija nogājušas dažus soļus, — ka noticis kas tāds, kas nav gadījies nekad un ne ar vienu, tāpēc mēs ciešam. Bet patiesībā tā nav.

—   Vai tad kāds jau ir kādreiz izzudis tā kā mēs? — vaicāja Mila.

—    Vai tad mēs esam izzuduši?

—    Vēl ļaunāk, — teica Mila, sakopodama domas.

—   Mēs esam pazaudējuši bērnus un paši sevi. Lai gan — jums nav bijis bērnu …

—    Kā jūs to zināt? Bet vienalga. Vai tad mēs esam pazaudējuši sevi?

—    Mums, — Mila noteica lēni, it kā atcerēdamās,

—    bija kaut kas, kā dēļ katrs dzīvoja. Es dzīvoju dēlam. Man to atņēma.

—    Bet jūs neesat pazaudējusi sevi, — klusi runāja Inna. — Jūs esat zaudējusi mīlestību un dēlu, tāpēc sērojat. Bet tas nozīmē, ka jums ir saglabājusies dvēsele, citādi nebūtu kam sāpēt un jūs kļūtu vienaldzīga pret visu, arī pret zaudējumiem. Jūs esat daudz zaudējusi, un jums liekas, ka esat zaudējusi galveno, — patiesībā tā nav.

Viņa apklusa.

—    Atcerieties kaut vai to mazumiņu, ko jūs zināt no vēstures, kuru mācījāties skolā. Es tagad speciāli pārlasīju dažus pierakstus.?? Jūs esat sašutusi, ka jums kaut kas atņemts. Bet jau izsenis dzīvojuši cilvēki, kas brīvprātīgi ziedojuši visu to, kā jums žēl. Kas pašlaik notiek ar mums, tas bijis arī daudz agrāk. Lai arī ne kosmosā, bet uz Zemes, bija tādi cilvēki, kuri, ticiet man, būtu laimīgi, ja nokļūtu tādā tuksnesī, kādā esam nonākušas mēs, un esmu pārliecināta — ne velti.

Mila neizpratnē savilka pieri.

—    Nesaprotu …

—    Klosteri, vientuļnieku mītnes, tuksneši — to sauca dažādi, bet būtība bija viena: upurēt laicīgo mūžīgā dēļ. — Inna nopūtās." — Laicīgās mīlestības upurēšana mūžīgajai, kurā nav viltus, vilšanos, zaudējumu. Nevis sēras par tiem, no kuriem mūs izšķīrusi dzīve, bet ticība tam, ka mūs gaida tikšanās un kopēja laime ne šajā, bet citā —• labākā pasaulē …

—   Ja tā būtu patiesība..? — nomurmināja Mila.

—    Paverieties — vai es izskatos pēc cilvēka, kurš pazaudējis sevi? Lai gan esmu zaudējusi daudz vairāk draugu nekā jūs — vai es sūrojos? Nē! Jo, pametuši mūsu Zemi, mēs tomēr neesam aizgājuši no pasaules, kurā ir dievs! Mēs nekur nevaram no viņa aiziet, ja paši negribam. Bet, ja neaizejam mēs, tad arī viņš nepamet mūs!

Inna tagad runāja skaļi, kaismīgi, pārliecināti.

Viņa izpleta rokas.

—    Viņš mūs nepamet. Bet visi, kas neatradīs sevī pietiekami daudz saprāta un ticības, lai grieztos pie viņa, — ak, mēs būsim to bēdīgā gala aculiecinieki, jo cilvēks ner var dzīvot bez mīlestības, bet dievs taču ir mīlestība!

*

—    Narev, ejiet jūs pie visiem velniem! — izsaucās fiziķis. — Es negribu ar jums runāt, man jau tā ir nelabi. Kāda man daļa gar to, ko ekipāža domā? Ja tie mani aizskars, es atbildēšu, bet par pārējo man nospļauties.