Viņpus durvīm

Kad strūkla izsīka un limbs uz paneļa bija atgriezies uz nulles, Jeremejevs pieliecās un bažīgi paostīja dzidro šķidrumu. Smaka bija riebīga. Tomēr futbolistam nebija pamata neticēt mehānismam un arī Istominam, kurš viņam bija stāstījis, kā senos laikos šis šķidrums' ticis lietots.

Viņš pacēla termosu pie lūpām un norija malku. Aizrāvās elpa, šķidrums apdedzināja kaklu, acīs izspiedās asaras. Viņš sāka klepot, pēc tam ilgi un dziļi elpoja un ar pretīgumu nolika termosu.

Bet kuņģī jau tīkami svilināja, noreiba galva. Tā reiba aizvien stiprāk, un tas Jeremejevam likās ļoti smieklīgi.

Viņš sakampa termosu un izdzēra vēl vienu malku.

«Brīnišķīgi,» domāja Narevs, nicinoši viebdamies'. Neredzēti smalka situācija. Atliek tikai sintezēt pietiekami stipru auklu un atrast pietiekami stingru āķi. Vislabākā izeja no stāvokļa…

Viņš patiešām atradās neapskaužamā stāvoklī. Un vainot nevienu nevarēja. Protams, varēja nožēlot grēkus, sak, nevajadzēja toreiz runāt par tiesu; varēja taisnoties: pateicu nepadomājis, neapsvēris visas sekas.** Bet Narevs lieliski zināja, ka toreiz viņš to bija teicis tīšām, jo citādi kapteinis būtu palicis stāvokļa noteicējs, būtu atgriezies pie varas. Narevs toreiz nolēma, ka turpmāk valdīs viņš pats: vai pēc tā viņš nebija tiecies ilgus gadus? Un beidzot panācis savu — citās vietās viņš bija ievārījis arī lielāku putru un — nekas, bet te neizdevās.

Pārdomājot viņš nāca pie slēdziena,- ka agrāk uzkrātā pieredze tomēr bijusi vienpusīga. Federācijas sastāvā iekļautās planētas nebija viendabīgas pēc sabiedriskās iekārtas formām: jaunajās pasaulēs, kuras tikko sāka apgūt, bija visādas novirzes, jo tādos apstākļos viena cilvēka iniciatīva un enerģija nozīmēja daudz vairāk nekā uz planētas ar nostabilizējušos dzīves veidu, nokārtotu ekonomiku un vienotu sabiedrību. Nareva dzīve galvenokārt bija noritējusi uz tādām planētām — viņš sauca tās par jaunajām •—, kur nevajadzēja lielus pūliņus, lai ievirzītu notikumus sev vēlamā gultnē. Tiesa, pēc kāda laika viss atkal gāja pa vecam, un Narevs aizbrauca, jo nostabilizētai sabiedrībai viņš nebija vajadzīgs, gluži otrādi — viņš bija kaitīgs, un nereti viņam nācās aizbraukt lielā steigā. Šeit, uz «Vaļa» borta, viņam likās — ir radusies līdzīga situācija, kad enerģisks cilvēks var nodibināt viņam vēlamo kārtību. Tā arī viņš bija rīkojies —■ un izrādījās, ka pārrēķinājies.

Pašlaik, pārdomādams savas sakāves cēloņus, —» viņš jau saprata, ka cietis neveiksmi, tikai pārējie to vēl neredzēja, — Narevs skaidri saskatīja divus apstākļus, kurus viņš savlaicīgi nebija ņēmis vērā. Pirmkārt, uz planētām, kur viņam bija gadījies būt agrāk, savu politiku varēja realizēt, izmantojot apstākli, ka trūka kādi materiāli. Šeit bija pilnīgi cita situācija, un viņš nebija to savlaicīgi aprēķinājis: te bija nevis materiālo, bet garīgo vērtību trūkums, un Narevs nezināja, kā ar to cīnīties. Un otrkārt, uz citām planētām Narevs parasti nebija pazinis tos cilvēkus, kuriem bija tiecies uzkundzēties, un to liktenis viņu vispār maz interesēja. Bet šeit cilvēku bija maz, un Narevs vienā jaukā brīdī saprata, ka nevar pret tiem izturēties kā agrāk, ka viņu liktenis ir arī viņa liktenis, tāpēc ka (tas bija vēl viens papildapstāklis) aizbraukt no šejienes un visu aizmirst izrādījās neiespējami, un šeit viņam nāksies dzīvot līdz mūža galam.

Tāpēc arī naids starp pasažieriem un ekipāžu, kuru viņš, kā pats tagad atzina, bija apzināti izraisījis, aizvien vairāk darīja to nemierīgu. Izlaidis džinu no pudeles, viņš saprata, ka neiedzīs to atpakaļ — kaut vai tādēļ, ka tas bija kļuvis par vienīgo emocionālo izlādēšanos, kuras dēļ cilvēki varēja vismaz kaut kādā mērā apvienoties. Ja nebija mīlestības, tad tās vietu vienmēr ieņēma naids. Sekas bija paredzamas briesmīgas. Un Narevs tās negribēja, šoreiz no visas sirds negribēja, bet pirmo reizi mūžā nezināja, kā nelaimi novērst.

Viņš bija mierā pat ar to variantu, kuru agrāk ar nicinājumu noraidīja: atzīt savu nespēku un atteikties no varas. Bet juta, ka izdevība bija palaista un pašlaik pat atteikšanās vairs neko nelīdzētu. Lai abpusējās antipātijas starp pasažieriem un ekipāžu izzustu, šīs jūtas vajadzēja novirzīt citā gultnē. Bet kur?

Atrisinājums bija tikai viens. Lai gan Narevam ļoti negribējās tā ievirzīt notikumus, viņš ar smagu sirdi saprata, ka citas izejas nav.

«Brīnišķīgi,» viņš atkal nodomāja. «Kad es, atklāti saj kot, biju kaitīgs, tad mani mīlēja. Iespējams, ka tagad es patiešām izglābšu šo planētu. Bet —• ak vai??? Nu tad tā ari darīsim — kas būs, tas būs!»