Viņpus durvīm

—          Jā, — kapteinis piekrita. — Protams. Noskaņo re- montrobotus. Bet vispār — nedeg.

Rudiks pašķielēja viņā. Viņi nokāpa zemāk, un inženieris aizskrūvēja lūku.

—          Nobloķēt, vai? —- viņš vaicāja. •—- Var gadīties —s nestundā kāds ielien. i ?

—    Ko viņi te meklēs?

—    Labi, —; inženieris piekrita. —; Kurp pašlaik?

i — Pēc kārtas. Kas mums tagad — rezerves līnijas?

—    Tās pašas, — atbildēja inženieris, palaižot kapteini

liftā.

*

Vakarā Karačarovs pirmais ieradās dārzā. Atklāti sakot, Istomins to nebija gaidījis — ar fiziķi viņš vispār nebija rēķinājies. Karačarovs bija drūms. Kad sanāca pārējie, viņš teica:

—           Ko tad mēs tagad darīsim? Labs ir, es nodarbošos ar jūsu opusu, kur, kā sapratu, jūs esat detalizēti izklāstījis savus uzskatus. Lai gan, atklāti sakot, man visi pagājušie laikmeti ir pērnā sniega vērtībā: cilvēki tajos laikos ļoti maz ko zināja. Ja es būtu zinātnes vēsturnieks… Bet jūs droši vien neko tādu nerakstāt… Toties jūs laiku pa laikam nodarbojaties ar augstāko matemātiku. Pēc trim — četriem gadiem jūs varbūt sapratīsiet mazāko pusi no šī te! — Viņš izvilka no kabatas žūksni papīra lapu un svieda rakstniekam tā, ka tās aizlidoja uz visām pusēm, s-s Savādāk nav taisnīgi: jūs ļaunprātīgi izmantojat to, ka jūsu valoda ir primitīvāka un pieejamāka par manējo, —i kur te vienlīdzība?

—          Tā nevar izturēties pret mākslu, — nomurmināja rakstnieks. — Tā nevar būt prece.

—    Ejiet pie velna ar savu mākslu! — Karačarovs iesaucās. — Vai ar zinātni var tā apieties? Nosauciet man te kaut vienu cilvēku, kuru interesē zinātne, kas jel pirkstu pakustinās tās dēļ! Nu labi, nu, nožēloju — es esmu ne- harmoniski attīstīts, manī nav vispusības un es nevaru savu nodarbošanos apmainīt ar ko citu. — Viņš strauji pastiepa roku uz Istomina pusi. — Bet arī jūs esat tāds pats! Ja mīlat sievieti, tad ne jau sievieti vispār, bet tieši šo, un, ja to zaudēsit, tad nevarēsit aizstāt kaut ar pusduci citu, bet, ja to spējat, tad jūs nezināt, kas ir mīlestība, velns parāvis! Jūs esat uzrakstījis romānu, kurš, piedodiet par atklātību, te nevienam nav vajadzīgs, jo, ja kādam gribēsies lasīt, tad ir milzums kristālu, kuros ierakstīta grandioza grāmatu kaudze, un, starp citu, tās uzrakstītas daudz labāk par jūsējo …

—   Jūs taču to neesat lasījis! — nikni iebilda rakstnieks. — Kā jūs varat zināt? Bet varbūt…

—    Nē, nevar būt! Cilvēks, kas dzīvo man blakus, nevar būt liels rakstnieks. Jūs, literāti, tikai izliekaties, it kā tā nedomātu, bet mēs, visi pārējie, pat neizliekamies. Un kas tas ir — liels? Kvantitatīvu, matemātiski precīzu vērtējumu nevienam literāram darbam nevar dot, un tas nozīmē, ka šis vērtējums vienmēr ir subjektīvs.. ?

—    Nu labi, lieciet mani mierā!

—    Es jums arī nemaz neuzmācos; kāda velna pēc jūs man būtu vajadzīgs ar jūsu sapelējušiem laikmetiem! Es vienkārši saku — jūs uzrakstījāt, nu labi, jūs bez tā nevarējāt, tāpat kā es nevaru nenodarboties ar savām problēmām. Bet, runājot par pašizteikšanos, nepārvaramo vajadzību un tā tālāk, — tas viss mums tikai liekas, mēs pūšam sev miglu acīs. Īstenībā mums, tāpat kā visiem, vajag, lai tas nokļūtu līdz cilvēkiem. Līdz cilvēkiem! Un ne tikai līdz lasītājiem vai ierindas inženieriem, bet līdz profesionāļiem, kuru vidū mēs zinām savu vietu, to augstu vērtējam un visādi par to rūpējamies. Bet, ja tā nav… Nu, kāds man labums no tā, ka es esmu izdarījis varbūt ģeniālu darbu, ja to no desmit indivīdiem, ar kuriem man jādalās šai tīkamajā vientulībā, neviens nesaprot? Un kāds mums prieks no tā, ka esat sarakstījis, — iespējams, ne pašu muļķīgāko romānu pasaules literatūrā, — ja tas mūžīgi paliks tikai lieta sevī? Vai jūs varbūt domājat, ka pietiek mums to izlasīt —: un mēs uzreiz kjūsim gudrāki un patiešām sapratīsim, ko mums darīt šajos sasodītajos apstākļos?

—    Ko darīt — par to taču es arī runāju! — izmisumā iesaucās Istomins.* Bet fiziķis pēkšņi noplaka.

—    Nu, runājiet,,— viņš nomurmināja. — Kas attiecas uz mani, es šajā spēlītē vairs nepiedalos. Man liekas —s atliek tikai viens.

Kas tad?

Karačarovs pasmīnēja.

—    Es gandrīz pilnībā esmu pamatojis, ka mēs vispār neeksistējam un tāpēc ar mums nekas nenotiek un nevar notikt. Subjektīvais ideālisms, kā sacītu filozofs, pie tam pastiprināts ar kvazizinātniskām hipotēzēm. Lai gan, kas nu par ideālismu, ja drīz mēs ķersimies pie rīkles ekipāžai, bet viņi — mums… Nu labi, man nospļauties — tā man vieglāk. Ja jau mēs neesam, tad es varu vēlreiz pārmainīt zīmi un uzskatīt visu, ko sapņoju, par realitāti, bet šo te, — viņš pamāja ar roku gaisā, — par murgu. Es esmu iemācījies redzēt sapņus pēc pasūtījuma, ar to arī nodarbojos. —; Viņš izvilka caurulīti ar tabletēm, pakratīja tās. — Par laimi, mūsu sintezatori var izgatavot šīs zāles tikpat viegli kā krējuma plombīru.

—    Klausieties.»? — iesaucās Istomins. —■ Tā taču nevar …