Viņpus durvīm

Daži cilvēki jau bija dārzā. Istomins viņiem paklanījās, un tie darīja tāpat. Viņi tik sen dzīvoja kopā, ka bija kļuvuši viens otram tuvāki nekā asinsradinieki. Viņiem likās, ka jau sen viņi cits citu iepazinuši līdz pēdējam sīkumam. Taču ikviens no viņiem bija personība, bet patiesa personība ir neizsmeļama, un, par laimi, viņi atrada cits citā un arī paši sevī aizvien jaunas un jaunas īpašības, iepaziiia cits citu arvien no jauna aspekta. Pat tie, kam šī ceļojuma sākumā bija mazāk zināšanu vai kam bija zemāks kultūras līmenis (tas vienmēr būs neizbēgami) nekā citiem, izmantojot pārējo delikāto atbalstu, pa šiem ilgajiem gadiem bija tiktāl pilnveidojušies, ka distance starp viņiem un pārējiem vairs nebija jūtama.

Dienas katrs pavadīja, kā viņam labpatikās. Sporta nodarbības zālē un peldēšanās baseinā, filmu noskatīšanās un apspriešana, zinātne, daiļrade un mūzikas klausīšanās viņus vienlīdz aizrāva. Pēc vakariņām visi pulcējās dārzā un sākās izsmalcinātu prātu dzīrēs, domu apmaiņa un hipotēžu pierādīšana. Tas viņus gaidīja arī pašlaik.

Bauda, kuru viņi pie tam izjuta, nebija ne ar ko salīdzināma. Tālu no Zemes, no tās grandiozajiem pasākumiem, milzums sīkumiem, kuri novērsa no tīrās domāšanas, ieguvuši iespēju varbūt pirmoreiz visas cilvēces vēsturē dot vaļu prātam, atbrīvojuši to no rūpēm par dienišķo maizi, pasargājot no tādām sīkām jūtām kā skaudība, tieksme pēc materiālā pārākuma vai konkurences ar citiem speciālistiem, kā varas vai slavas kāre, cilvēki pilnībā nodevās jaunradei, savas eksdzimtenes filozofijai un vēsturei, par kuru tagad varēja spriest mierīgi un objektīvi, jo vairs nebija saistīti ar Zemes šaurajām interesēm. Katrs vakars piederēja vienam no viņiem, un ikvienam allaž pietika domu, lai ieinteresētu pārējos, liktu padomāt par saviem secinājumiem un tos novērtēt, un spert vēl vienu, kaut nelielu solīti uz priekšu sevis izzināšanai. Mazā sabiedrība, ieslēgta kuģa čaulā, dzīvoja pēc tiem likumiem un tādu dzīves veidu, kā dzīvos visa cilvēce ne pārāk tālā nākotnē.

Tieši par to Istomins arī šodien gatavojās runāt. Iespējams, viņš labāk nekā pārējie zināja Lielās cilvēces domas vēsturi un zināja, kādā mērā tai vienmēr bijusi tieksme uz trim faktu un metodoloģiskām kļūdām: pagātnes idea- lizācija, nākotnes idealizācija un tās primitivizācija. Rakstnieks šodien gribēja pateikt, ka īstenībā nākotne nekad nav vienkāršāka, bet gan sarežģītāka par tagadni, jo pastāvīgi pieaug ne tikai iedzīvotāju skaits, bet arī darbības veidi, un tāpēc sabiedrības sociālā struktūra un attiecības starp tās atsevišķiem elementiem kļūst sarežģītākas; ka īstais nākotnes ceļš nav unifikācija, bet gan tieksme pēc līdzsvara un centieni sabalansēt atsevišķas individualitātes; arī tas, ka individualitātes vienmēr būs dažādas, bija secināms, pēc Istomina domām, pat no inde- terminisma principa (viņš gaidīja, lai Karačarovs viņam palīdz sasaistīt šos jēdzienus). Tieši to izdevās panākt cilvēkiem mazajā pasaulītē, kura bija it kā daudzmiljardu Federācijas pasaules modelis. Tādā veidā viņi, «Vaļa» cilvēce, varēja būt mierīgi par savas senās'dzimtenes likteni un turpināt pāreju no atsevišķām problēmām "uz vispārīgām, lai beidzot atrastu cilvēkam vietu grandiozajā Pasaulē …

*

Šodien Istomins runāja kaismīgi, skaļi un atkal sajuta, kā ļaudis padodas vārda hipnozei. Jā, nākotne ir žilbinoša, tā ir kā dziļš un mierīgs ezers, kuru ielenc kalnu virsotnes, ezers ar dzidru un garšīgu ūdeni. Un viņi, viesuļa izmesti šī ezera krastā, jau ir attapušies no pirmā satricinājuma un drīz pateiksies liktenim, ka tieši ar viņiem tas nolēmis izdarīt šo eksperimentu …

Viņš beidza. Pēc pauzes Narevs teica:

—     Pateicos. Patiešām — mūsu perspektīvas ir brīnišķīgas, un to es jum§ nemitīgi atgādinu.

Istomins izklaidīgi pasmaidīja un pamāja.

—      Tam vajadzīgs tik maz! — viņš sacīja. — Nekas vairāk kā laba griba! Es domāju — mēs varētu nevilcinādamies sākt tādu dzīvi. Šeit, salonā, mēs esam pieraduši runāt lietišķi. Bet, ja satiksimies vakarā dārzā, vide mūs labvēlīgi ietekmēs … Mūsu pašreizējā pasaule ir pašaura, bet tik jauka, tik nodrošināta un stabila, ka būtu bijis kauns neizmantot visas tās priekšrocības.

—    Nolemts! — Narevs teica. — Šovakar dārzā.

*

—* Jā-ā … — kapteinis novilka.

—   Labi, ka tā, — norūca Rudiks.

Viņi atradās priekšgala visšaurākajā nodalījumā zem observatorijas. Inženieris lēni savāca instrumentus.

—   Varbūt testers melo? — vaicāja Ustjugs.

—      Ko nu testers, — paraustījis plecus, sacīja Rudiks. — Ieklausies ar ausi.

Viņš paklaudzināja pa bortu. Skaņa bija zema, dreboša.

—    Kādi divi milimetri ts~ secināja kapteinis.

—           Pusotra. Ar tādu degunu var lidot tikai tālāk no galaktikām.

—; Nu, — kapteinis skaļi nodomāja, — pat caursitiena gadījumā tas nav nāvējoši.

—; Bīstami.

—          Tur, pie zvaigznēm, bija bīstamāk. Tomēr es ne velti uzsāku apgaitu.

Inženieris pamāja. Viņš zināja, ka viss, kas tiek darīts saskaņā ar reglamentu, nevar būt velti.

—    Vajag remontēt, — viņš ierosināja.