Viņpus durvīm

Pagaidām vēl instrumentu nevarēja uzskatīt par gatavu ilgam, smalkam un grūtam darbam. Pēc uzasinājuma pakāpes un mākas ar to rīkoties — ar savu saprātu un ķermeni — laikabiedri maz atšķīrās no tā paša Romas laikmeta cilvēkiem un gandrīz vai pilnīgi līdzīgi bija cilvēkiem, kuri dzīvojuši daudz tuvākā un pazīstamākā laikmetā — deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā ar to dižajiem sasniegumiem un kļūdām, ar nenokārtoto ekonomiku un ideālu cīņu, ar pirmajiem nedrošajiem mēģinājumiem plānošanā izmantot elektroniku, ar sabiedriskajām un valstiskajām pretrunām, ar personības un masu vienību un antagonismu, ar nacionālām jūtām un nevēlēšanos izšķirt, kad tās ir nepieciešamas un kad — kaitīgas; šie cilvēki spītīgi pretojās centrtieces spēkiem. Roma, kuras varenība bija sajūtama vēl tūkstošiem gadu vēlāk un diez vai pilnīgi izgaisusi arī šodien, bija pagurusi no dzīves un nomira —; ne Romas pilsēta, bet dižā Roma, pasaules centrs un pati — pasaule. Iespējams, ka tā aizgāja bojā no pārsātinātības un mērķa trūkuma, pēc kura būtu vērts censties. Divdesmitais gadsimts, nokļūdams daudz kritiskākās situācijās, mirt negribēja, kļuva aizvien badīgāks, gribēja aizvien vairāk, — un vienmēr bija šis vairāk, ko gribējās vēlēties. Bet divdesmitā gadsimta cilvēki būtībā maz atšķīrās no tiem, kas bija dzīvojuši Romā. Gari vieniem, gan otriem (un arī mums, nodomāja rakstnieks) bija raksturīga gan cēla augstsirdība, skaidrība un ideālu dižums, tāpat kā mērķu zemiskums, nekrietnu līdzekļu izvēle, kas šad tad parādījās arī šodien. Par to literāts nebrīnījās: viņš zināja, ka viņa gadu tūkstoša cilvēki no tā paša divdesmitā gadsimta viedokļa (ne no Romas: Romā maz domāja par nākotni, bet divdesmitais gadsimts jau ar to bija saslimis, — viņa gadsimta cilvēkiem bija jābūt ar eņģeļiem līdzīgu morāli, labi noaugušiem kā jauniem dieviem no antīkās drāmas, kas uzvesta mūsdienās. Rakstnieks pasmaidīja par senču naivumu, ari par saviem kolēģiem: vispār bija viegli noprotams, ka, pieaugot iedzīvotāju skaitam — tas nemitīgi auga, tāpēc ka paplašinājās apdzīvojamās pasaules robežas, — vidējais aritmētiskais ir viegli iegūstams tikai statistikai, bet patiesībā pieaug (lai arī ne procentuāli, bet absolūti) anomāliju skaits, kurām nav sociālas, bet gan iedzimtas, ģenētiskas saknes. Nebija iespēju kontrolēt ģenētisko ainu ikvienam, kas taisījās piedzimt, kaut vai tāpēc, ka cilvēki dzima ne tikai civilizācijas centros, bet arī tās nomalēs, kur nevienam nebija laika nodarboties ar tādu kontroli. Jebkuros tūkstoš cilvēkos, ja vien tos speciāli neizrau- dzīja, atradās noteikts skaits drosmīgo un noteikts skaits gļēvuļu, zināms skaits bija gatavi komandēt, bet zināms daudzums — ar mieru pakļauties, vieni ar paaugstinātu jūtību, otri — ar pazeminātu, citi vairāk talantīgi un citi mazāk. Cilvēce vienmēr bija apsteigusi savas iespējas, tā sastāvēja no īpatņiem, kuri ļoti bieži rīkojās neloģiski, un bija grūti iedomāties, ka veselais, kura atsevišķas detaļas nav loģiskas, pats var būt loģisks. Tas gan arī nebija tāds — cilvēce bija fluktuāciju summa, nevis kārbiņa ar alvas zaldātiņiem, kas vienādi pēc skata un būtības: vidējais cilvēks joprojām bija statistiska abstrakcija. Tas nozīmē, ka arī šodien, tāpat kā visos laikos, notika labais un ļaunais, cēlais un zemiskais, bija laime un gadījās nelaimes (kā šī, kas bija notikusi ar viņiem, — neviens pie tā nebija vainīgs, bet tā bija notikusi). Labais bija pārsvarā pār ļauno, tāpēc ka pretoties labajam tagad bija daudz sarežģītāk nekā agrāk, tomēr tas vēl bija iespējams.

Jā, divdesmitais gadsimts bija izdzīvojis, lai gan varēja nomirt, bet Roma nomira. Rakstnieks nodomāja, ka viņu pasaulītes bojāeja, kādu viņš iztēlojās pirms dažiem mēnešiem, acīmredzot bija tieši Romas gaumē. Bet eksistēja taču arī Hellāda, un pat šeit pašlaik bija palikušas iespējas iedziļināties sevī, gatavoties darbībai, kuras būtība noskaidrosies izziņas procesā. Veselām civilizācijām pamatā bija nevis tehnika, bet gan tieksme saprast, izpētīt sevi, apgūt visas sava brīnišķīgā organisma iespējas. Vai šī nodarbe nav viņu cienīga? Vai tad žēl tai veltīt dzīvi? Viņiem nebija nepieciešams pilnveidot apkārtējo pasauli, bet viņi paši — vai viņi bija pati pilnība?

— Nē! — viņš teica tikpat negaidīti kā pārējie, kas šodien bija sākuši runāt. — Man liekas, mūs gaida pilnīgi apžilbinoša nākotne! Paklausieties …

*

Istomins izgāja dārzā. Tuvojās diennakts vislabākā stunda, un viņš jau iepriekš priecājās par to baudu, kādu izjutīs pats un visi pārējie «Vaļa» iedzīvotāji.

Pirms iziešanas viņš uzmanīgi aplūkoja sevi spogulī, sakārtoja kaklasaiti un sasukājās. Mati bija kļuvuši pilnīgi sirmi — pagājis ne mazums gadu, kopš viņš uzkāpis uz šā kuģa. Bet sirmums viņu nesarūgtināja: visi pārējie novecoja reizē ar viņu un nebija jauno, ar ko salīdzināt. Vecumam ir savs skaistums, pie tam šeit, tālu no vētrām un satricinājumiem, vecums pienāca lēni, un pat nosirmojuši visi palika fiziski un morāli veseli.