Viņpus durvīm

—      Ar sintezatoru? Iemācīšu. Roboti lai pagaida. Nepacietība tiem nav raksturīga.

—    To es saprotu, — Jeremejevs nomurmināja.

Viņš nepiebilda, ka tieši tas viņam arī nepatika. Futbols ir priecīga spēle, tā jāspēlē viegli, pacilāti. Roboti to iemācījās uzreiz un tagad jau bija apguvuši diezgan labu tehniku: varētu spēlēt ar kluba komandu un, iespējams, to pat uzvarēt ar pieklājīgu rezultātu. Bet viņi spēlēja drūmi, lietišķi, it kā tiem būtu vienalga — spēlēt vai valstīt akmeņus. Viņi nemācēja pat smaidīt, tas šiem mehānismiem nebija lemts. Nācās samierināties.

Un tomēr tie spēlēja futbolu, to bija veselas divas komandas; pilnas komandas, ar rezerves spēlētājiem. Jere- mejevam nebija citas izejas, cilvēki spēlēt negribēja, lai gan kā pasažieriem, tā ekipāžai, pēc futbolista domām, absolūti nebija ko darīt.

*

— Sen neviens nav nācis, —■ teica Karskis. Viņš jau brīvi staigāja pa kajīti, bet Vera viņam neatļāva iziet ārpus tās, un viņš ar baudu tai paklausīja, kā klausa tikai mīļotai sievietei. — Pavisam aizmirsuši mani. i—: .Vai tev viņu trūkst?

Viņš pasmaidīja.

—    Tu esi pie manis …

Viņa bija te un izrādījās, ka tā bija laime, nevis dzīšanās pēc jaunības (kā viņš kādreiz tālu no šejienes bija domājis, ar nosodījumu vērodams līdzīgus gadījumus), bet vienkārši vecums aizmirsās, tika sagrauts viss, kas viņus varēja šķirt. «Daba,» viņš domāja, «daba; kas gan ievēro vecumu, izņemot cilvēku?» Dzīvs vai miris —- tas ir būtiskais; kamēr dzīvs —; dzīvo! Tā ir laime. Muļķi ir tie, kuri sapņo par ko citu. Bet viņam bija veicies —= lai arī vēlu, tomēr acis pilnīgi atvērušās.

—    Tu esi, — viņš atkārtoja. — Un neko vairāk man nevajag. Tomēr interesanti, kā klājas «Vaļa» lielajā pasaulē. — Viņš atkal pasmaidīja. — Viss klusu, tas nozīmē — kārtībā. Kāpēc tu esi tik tālu?

Vera piegāja un, glāstot viņa matus, nodomāja, ka aizvien grūtāk viņš pasargājams no tām problēmām, kas uztrauca pārējos. Nav viegli… Bet Verai negribējās, lai viņu laimē dalītos vēl kāds. Viņa bija alkatīga, cik alkatīga mēdz būt tikai jaunība, kura nevēlējās dalīties ne ar vienu un bija gatava aizsargāt to, kas tai piederēja.

—    Pacieties, — viņa teica. —■ Kļūsi stiprāks . $ 5 Un tad sāksi iet ārā.; ?

r—: Vai tur viss ir kārtībā?

; — Jā, protams …

—    Saproti, pārāk liels ir ieradums domāt. Un es domāju … Bet, ja viņi nenāk, tātad tiek galā?

—    Droši vien.

—    Kā klājas Istominam ar Innu? Redzi, tagad mani interesē arī tādas lietas.

—    Labi, labi.

—    Tātad viņiem tomēr ir nopietna mīlestība? Kā mums?

8*

243

—    Droši vien. Bet tagad apgulies. Es gribu, lai tu būtu vesels.

*

Kā milzīgas vaboles virs galda riņķoja automāti, klādami to pusdienām. Ienāca cilvēki un, acis nolaiduši un neteikuši ne vārda, pievērsās šķīvjiem. Pusdienas jau sen notika pilnīgā klusumā, ko varēja pārtraukt tikai aiz pārpratuma.

Šodien tā gadījās. Karačarovs, izdzēris glāzi sulas, pēkšņi pacēla galvu un, ne pie viena nevēršoties, skaļi noteica:

—    Arī šī matrice Hindam nepalīdzēs!

Pateicis pārlaida galdam mežonīgu skatienu un atkal nodūra acis šķīvī.

Blakus Inna Perlinska noteicaī

—    Bet Taganskis to lasīja savādāk. Viņš.??

Viņa apķērās, apklusa un nolaida acis.

—           Ļoti interesanti, mani draugi, —: teica Narevs. — Doktor, vai jūs mums nevarētu pastāstīt sīkāk — kā tur ir ar tām matricēm?

Viņš jutās slikti.

Fiziķis iesprauslojās un paskatījās uz Zoju, it kā aicinādams pasmieties kopā ar viņu.

—    Izstāstīt par Hinda matrici? Neko teikt!

i— Jā, jā, — Zoja steidzīgi ierunājās. — Pastāstiet.

—    Nu, es, vispār… Jāsāk ar to, ko Hinds izklāstīja …

Viņā neviens neklausījās, jo stāstījums bija absolūti

nesaprotams. Fiziķis apklusa pusvārdā, un neviens, liekas, to nepamanīja. Karačarovs visus nicinoši nopētīja.

—= Kartāgai jāiet bojā, — ne no šā, ne no tā viņš noteica. 4 — Bet tikai kopā ar Romu. Un pie viena ar Hellādu.

Istomins pat nebija dzirdējis, par ko runā fiziķis. Bet vārds «Hellāda» sasniedza viņa dzirdi un ievirzīja domas ierastajā gultnē.

Istomins mīlēja Hellādu; ne tādu, kāda tā droši vien bijusi īstenībā — ar skarbo un ne sevišķi bagāto dzīvi, kurā ļoti daudziem pietrūka morālas tīrības un elementāras sociālas taisnības, ar bērniem raksturīgo cietsirdību cilvēku savstarpējās attiecībās. Istomins to mīlēja tādu, kādu redzēja savā iztēlē: filozofu, arhitektu, skulptoru un dzejnieku zemi, mīlēja savu Hellādas modeli, gleznas virsējās krāsas, kas apslēpj grunti. Istomins mīlēja Hellādu un nemīlēja Romu, ar kuru sākot, kā viņš uzskatīja, civilizācija aizgājusi pa nepareizu ceļu, pa taciņu, kas līkumo pa viduslaiku purviem, te izzūd, atkal uzrodas, lai, sākot ar Renesansi, kļūtu par ceļu. Un galu galā šis ceļš bija kļuvis tik plats un taisns, ka pa to varēja virzīties aizvien pieaugošā ātrumā. Svarīgs bija ceļa virziens; literātam reizēm likās, ka tas ved uz nekurieni.