Viņpus durvīm

—    Pagaidiet, bet kāpēc mēs runājam par- vientulību? Es taču varu dzemdēt kaut vai desmit mazuļu… Jūs nevarat iedomāties, kāda man veselība, es taču esmu jauna! Vēl ir arī citas sievietes, tās visas var dzemdēt —: pat Inna. * * Ak, mēs jums uzdāvināsim tik daudz bērnu, ka te viss skanēs!

—    Piekrītu, Petrovs skumji pamāja. ® Bet kādēļ? Vai esat padomājusi par viņu likteni?

—    Bet ja viņu būs daudz?

—    Un tad? Mans draugs, iedomājieties: četras sienas. Kuģa dzelzs kārba. Un apkārt tukšums —1 tik plašs, ka nav iespējams iztēloties, cik tālu mēs esam no visa cita. Un nabadzība, šausminošā nabadzība! — Viņš pacēla

• galvu un tagad vairs neskatījās Milā, bet kaut kur augšup, un arī vārdi vairs nebija domāti viņai: varbūt viņš izmantoja iespēju izteikt skaļi savas domas, lai dzirdētu, kā tās skan cilvēku valodā. — Gara nabadzība… Es bieži domāju: cik daudz mēs esam zaudējuši bez mājām, kur vienu paaudzi nomainīja otra un bēniņos uzkrājās vecas grabažas un oda pēc vecvectēviem. Mēs mainījām dzīvokļus, un tie ar katru reizi kļuva ērtāki un komfortablāki, taču tajos nebija sakņu, pietrūka dzimtā pavarda. Bet cilvēkiem vajadzīgas saknes.. * Vai jūs atceraties, kas ir dzimtais pavards?

Mila saminstījās, pirms pamāja; vispār, protams, viņa neatcerējāsļ bet vai tas tik svarīgi? Petrovs pavīpsnāja.

—    Ar katru pārvākšanos mēs zaudējām daļu no savas pagātnes, bet tagad uz Zemes jebkuru dzīvokli var novietot jebkurā vietā, ja tā ir brīva, un dzīvot tur dienu, gadu, mūžību.»? Kurš no mums var izsekot savai ģenealoģijai tālāk par trešo paaudzi? Lai arī mēs nezinātu savus radurakstus, mēs tomēr vēl būtu pietiekami bagāti, jo mums ir kopēja vēsture un mēs zinām, ka tur ietilpst arī mūsu personiskā. Mums tomēr ir pagātne. Un ir tagadne. Bet kas paliks bērniem?

Viņš apklusa, it kā gaidīdams iebildumus, bet sieviete neteica neko. Tad Petrovs ierunājās atkal:

—    Viņiem nebūs pagātnes: viss, kas noticis ar mums līdz tam brīdim, kad mēs uzkāpām uz kuģa, viņiem neeksistē. Kāda jēga stāstīt viņiem par spīdekļiem un planētām, par kalniem un okeāniem, dzidriem strautiem un dzeltenām smiltīm, par putnu dziedāšanu, ganāmpulka dimu un leoparda zaglīgajiem soļiem? Kāda jēga, ja mēs to pat parādīsim uz ekrāna? Bērniem mūsu stāsti un filmas tik un tā paliks nesaprotami, abstrakti, tāpēc ka viņi nebūs pieredzējuši nekā, ar ko varētu to visu salīdzināt. Bet tagadne… šodiena ir tikai ieskrējiens lēcienam rītdienā. Šis «rīt» ir iespējams tikai līdz tam brīdim, kamēr tas sola kaut ko labāku un skaistāku par to, kas mums ir šodien. Bet kas tos gaidīs? Zemes doma, Zemes māksla — pagātnē, bet viņiem pagātnes nav, tātad tas vispār rieeksistē. Atliks instinkti, atliks lēna, bet nenovēršama lejupslīdēšana, cilvēka pārvēršanās par pērtiķi tāpēc, ka neviens stimuls tos nevirzīs uz priekšu: viņu eksistence bioloģiski un fizioloģiski ir nodrošināta, bet nav iemesla domāšanai, meklējumiem, attīstībai. Par ko gan tad kļūs šīs mazās cilvēces otrā, trešā, ceturtā paaudze? Tagad pasakiet: vai mums ir tiesības dāvāt dzīvību cilvēkiem, jau iepriekš zinot, ka nevaram tiem solīt neko citu kā tikai fizisku esamību?

Viņš atkal paskatījās Milā. Viņa nolaida acis, pēc tam iebilda, vēl arvien nevēlēdamās padoties:

—    Kāpēc? Pie mums taču ir dažādi cilvēki. Un mēs varētu pērniem daudz ko iemācīt…

—    Mēs varētu izdarīt visu, — tūlīt atsaucās Petrovs, — bet cilvēks bez mērķ^a nespēj radīt neko. Mērķa, liela mērķa mums nav — lūk, kur traģēdija … bet kas attiecas uz zināšanām, pieredzes nodošanu… Mēs jau tagad pamazām ejam bojā, jo ikviens no mums ir pārmērīgi specializēts un tāpēc ar grūtībām un ne vienmēr saprot otru. Mācīt pēcnācējiem no visa pa druskai — tas nozīmē izaudzināt diletantu paaudzi, kuri varēs tikai atkārtot apgūto, bet nekad nebūs spējīgi atrast kaut ko, jaunu. Ja viņi arī varētu.», — viņš ievilka elpu. — Ja arī viņi varētu, tad, atklāti sakot, es no tā baidītos vēl vairāk.

—    Kāpēc?

Cilvēks nepiedzimst ar gatavām idejām. Tās viņā veidojas, un videi te liela loma. Mūsu idejas radušās un attīstījušās triumfējošās, augšupejošās cilvēces apstākļos — radušās mijiedarbībā ar ūdeņiem un mežiem, gaišzilajām debesīm un rīta vēju, simfonijām un gleznām, uz mūsu vēstures stingrā pamata, bet kas stimulēs ideju dzimšanu mūsu pēctečos? Dzelzs sienas un nedzīvie mehānismi? Vai cilvēki arī nekļūs līdzīgi mehānismiem, neiznīcinās sevī visu patiesi cilvēcisko, uzskatīdami to par arhaisku, pazemojošu, lieku? Vai jūs, mans draugs, gribētu dzīvot starp tādiem cilvēkiem? Ja ne — vai mums ir jāpiespiež to darīt mūsu bērni, jānolemj necilvēcīgai eksistencei?

—   Es nesaprotu, — ietiepīgi sacīja Mila. — Kāds tam sakars ar idejām, kāds tam sakars ar visu? Mēs taču esam palikuši tādi paši pat bez debesīm un vēja?

—   Jūs negribat saprast, —i Petrovs nopūtās. — Nu, kā lai jums to paskaidro?