Viņpus durvīm

Mila vāji orientējās, vai ir diena vai nakts, viņa izvairījās lūkoties pulkstenī, frfet savējo bija kaut kur pametusi. Salons bija tukšs, bet tam nebija nekādas nozīmes: cilvēki tagad vairījās pulcēties kopā, viņiem negribējās citam citu redzēt, viņi nevarēja nekādi cits citam palīdzēt un nevarēja no nelaimes biedriem neko saņemt. Viņi labāk palika vienatnē ar atmiņām un sirdsapziņu, tāpēc ka atmiņas piederēja tikai katram pašam un nesakrita ar to, ko atcerējās citi. Viņi nebija cits citu pazinuši līdz nelaimīgā reisa sākumam, un kopējs viņiem bija tikai pats vispārīgākais — Zeme, planētas, bet tieši to arī negribējās aizskart: rēta asiņoja. -Un sirdsapziņa katram runāja savā balsī. Milas sirdsapziņa sodīja viņu par visu: par to, ka dzemdējusi bērnu, atstājusi un aizbraukusi uz Antoru, ka par veselu reisu aizkavējusies tur ar Valentīnu un nav aizlidojusi ar to kuģi, kurš droši vien laimīgi sasniedza Zemi, turklāt aizkavējās ne tāpēc, ka Valentīns to būtu gribējis, bet tā vēlējās viņa pati, aizbildinādamās ar kaut kādām dienesta darīšanām, un, visbeidzot, uzkāpa uz šā kuģa, kam acīmredzot bija lemts kļūt par viņas bojāejas vietu.

Cilvēki bija vientuļi, jo gribēja tādi būt. Kad Mila ieraudzīja krēslā sēdošo večuku Petrovu, viņa piegāja tam klāt ne jau tāpēc, ka meklētu tā sabiedrību; kaut kāds spēks, kas tagad noteica viņas rīcību, lika pieiet klāt, uzlikt tam uz pleciem rokas un atkārtot atkal to pašu —■ ka viņai vajadzīgs bērns un ka viņa ir gatava uz visu. Viņa to pateica un gaidīja tādu pašu reakciju, kādu bija redzējusi citos: acumirklīgu spīdumu acīs, ašu skatienu pa labi un pa kreisi un tūlīt noslēgtības un pat zināma pretīguma izteiksmi. Pēdējā laikā viņai pat neatbildēja, labākajā gadījumā māja ar galvu, un, noņēmuši viņas rokas no pleciem, steidzās paiet garām. Zoja viņai deva kaut kādas zāles, bet tās nelīdzēja, un Mila turpināja runāt to pašu, iepriekš zinādama, kāds būs rezultāts, bet nevarēdama tikt galā ar savu slimību.

Tomēr Petrovs nerīkojās kā pārējie. Viņš lēni un maigi paņēma viņas roku, pacēla pie lūpām un noskūpstīja. PeG tam paskatījās tai acīs un norādīja uz_ blakuskrēslu.

— Pasēdiet ar mani, večuku. Parunāsim.

Viņa bija izbrīnīta un atkārtoja savu lūgumu, bet ne vairs tik pārliecināti.

—          Nē, viņš sacīja. — Un nevis tāpēc, ka es baidītos, nē. Ari ne tāpēc, ka iman tajā pasaulē palika sieva un es viņu mīlu. Mēs, vīrieši, kā jūs zināt, esam nekon- sekventi: pat mīlestība mūs dažkārt neattur no dēkām. Bet man žēl viņa.

Mila pašūpoja galvu? viņa domāja, ka runa ir par Jeremejevu.

—          Nē, — Petrovs teica. — Es runāju par dēlu, kurš jums varētu būt un kuru jūs gribat.

—    Žēl? — viņa nesapratnē pārvaicāja.

—    Jā, protams. Jums ir smagi, vai ne?

■*» Ļoti, — viņa steidzīgi sacīja. — Ai, cik smagi!

Viņa saminstījās, jo salonā ienāca Istomins; acīmredzot bezmiegs bija to izdzinis no kajītes. Viņš paskatījās uz abiem un nomurmināja: — Nekas, es jūs netraucēšu, — apsēdās krēslā pie pretējās sienas, aizvēra acis un it kā uzreiz aizmiga un pārstāja dzīvot. . — Smagi, — atkārtoja sieviete.

—          Jā, —e piekrita Petrovs. — Bet viņam būtu vēl smagāk.

—          Viņam..; — viņa atkārtoja gandrīz čukstus, it kā jau redzētu to — zēnu, kura nebija. — Viņam…

—    Iedomājieties, ka viņš ir.

—           Ir… — viņa nomurmināja un pēkšņi it kā sajuta savās rokās mazā autiņos ievīstītā ķermenīša smagumu* — Jā, viņš ir. Runājiet!

—    Bet mēs taču nomirsim, — viņš klusu sacīja.

—          Mēs? Nomirsim? — Viņa uzreiz satraucās. —1 Kāpēc? Vai jūs kaut ko zināt?

—          Tas taču nav noslēpums? mēs esam mirstīgi. Mēs nomirsim: es — ātrāk, jūs — vēlāk. Vispār mēs šeit piederam pie divām paaudzēm, un tas nozīmē, ka vispirms aizies vecās paaudzes pārstāvji, bet pēc tam pienāks kārta arī pārējiem.

> Jā, —■ viņa piekrita. — Kādreiz pienāks, tas tiesa.

-— Bet viņš? —• vaicāja Petrovs.

—    Viņš dzīvos, — Mila pārliecināti sacīja.

Viens, — atgādināja Petrovs. —■ Mēs visi nomira sim, bet viņš te dzīvos viens. Viens, saprotat?

Viņa pamāja, lai gan īsti vēl nesaprata.

Viens. Viņš aizmirsīs runāt, domāt, sajuks prātā< Bet tas nenotiks uzreiz. Viņš juks prātā pamazām, zaui dēs saprātu no vientulības.

—^ Nu kāpēc gan, — viņa nedroši iebilda. — VēsturS ir bijis tik daudz robinsonu, tiem klājies daudz grūtāk.

—    Viņiem bija tas, kā nav mums un nebūs viņam: cerība. Viņiem vienmēr bija palikusi cerība. Bet mums tās nav un nevar būt.

•— Tas ir briesmīgi, — sacīja Mila. : —< Vai patiešām .- r $

—    Bet mums taču ir vieglāk nekā viņam, — turpināja Petrovs. — Mēs vismaz atceramies, ka pasaulē pastāv cerība. Ka ir kaut kas, uz ko varējām tiekties. Zeme, planētas. Cilvēce. Profesija, mīlestība, intereses. Viņš par to neko nezinās, bet bez tā nevar palikt normāls.

Mila mirkli klusēja, tad piepeši satvēra Petrovu aiz rokas. Viņa smaidīja.