Viņpus durvīm

Apgaismodams ceļu ar lukturīti, viņš turpināja virzīties pa eju. Pagājis garām vēl dažiem konteineriem, kuri neatšķīrās no atvērtā, viņš apstājās: tālāk stāvēja citas formas kastes, šaurākas un garākas.

Pēc pusstundas viņš bija atvēris konteineru un ielūkojās tajā. Šoreiz tur izrādījās meklētais.

Jeremejevs atvēra izgrieztās durvis 1 plašāk un lēni laida lukturīša staru no augšas uz leju-un otrādi. Pēc tam pataustījās pa kastes iekšpusi, atrada kabatu ar tehnisko pasi un atvēra to.

—    Kalnu modelis, — viņš nomurmināja.

Jeremejevs soli atkāpās. Divus metrus augstais bio-

mehāniskais robots mierīgi stāvēja konteinerā, blāvi spī- dinādams videoiekārtu objektīvus.

—   Tu dabūsi paskraidīt, — futbolists apsolīja robotam. Pēc tam devās pa eju tālāk, skaitot konteinerus. Pavīpsnāja:

—    Pietiks divām komandām un vēl paliks pāri.

Pie izejas viņš pastāvēja, ieklausījās. Uzkāpa uz platformas un rūpīgi aizslēdza durvis.

*

Fiziķis pacēla galvu: spilvens bija mikls. Vai no asarām? Tikko viņš bija strīdējies ar Hindu, un viņa argumentācija bija spīdoša. Hinds galu galā bija apklusināts, viņš pienāca un apsveica Karačarovu, pārējie smaidīja un aplaudēja, Hinds arī smaidīja; tas bija noticis pirms sekundes Akadēmijas konferenču zālē, un aiz Karačarova muguras bija spīdējis simbolu un skaitļu nosētais tablo. Viņš vēl sajuta, ka viņa pirksti tur elogrāfa trauslo kātiņu, ar kuru tikko bija pielikts punkts beidzamās rindas galā. Pierādījumi bija lieliski un neapgāžami, Hinds cieta sakāvi, bet no viņa sejas bija redzams, ka viņš neliksies mierā, strādās tālāk un panāks savu: Hinds bija neparasti spītīgs un tikpat talantīgs. Bet sapnī Karačarovs zināja, ka viņš pats pa šo laiku panāks vēl vairāk, jo arī viņš bija neatlaidīgs un teorijā stiprāks par Hindu. Tagad Karačarovs bija uzvarējis un raudāja no laimes. Vissliktākais, ko šajā brīdī viņš varēja izdarīt, —• bija pamosties; viņš patiešām pamodās un sēdēja uz gultas, slaucīdams asaras. Te viss bija palicis kā iepriekš: kuģis, tukšums un pilnīga bezcerība, bet laiks un pasaule eksistēja, un tieši pašlaik kaut kur neiedomājami tālu Hinds turpināja strādāt un kaut ko noteikti panāca, un viņu, nevis Karačarovu, sveiks Akadēmijā, viņa virziens uzvarēs, bet skola, pie kuras piederēja Karačarovs, tā arī nesaņems pastiprinājumu. Vajadzēja strādāt, strīdēties, pierādīt, bet strādāt un strīdēties varēja tikai sapnī, jo nomodā nebija mērķa, kam strādāt.

Asaras nožuva, bet vieglāk nekļuva. Fiziķis apgrieza spilvenu, lai nebūtu jāguļ uz mikluma, izņēma no kastītes divas tabletes, pēc tam nolēma, ka par maz, un norija vēl trešo. Viņš aizvēra acis un dažas minūtes gulēja, cenzdamies neko nedomāt un krādams spēkus jaunai cīņai, kurai sapnī noteikti jānotiek; tur viņam atkal būs vajadzīgs viss prāta asums, visa enerģija, viss miers. Tad uznāca miegs, un tukšums ar tajā klīstošo «Vali» izzuda, it kā nekad nebūtu bijis, un fiziķis atkal kopā ar biedriem iegāja pa Akadēmijas galveno ieeju, un Hinds, nojaušot sakāvi, drūmi smaidīja.

*