Viņpus durvīm

Sen pagājuši tie laiki, kad vienpatņi izlēma valstu vai zinātnes likteņus desmitiem un simtiem gadu uz priekšu. Tagad galvenā nozīme bija masām, bet masas joprojām sastāvēja no atsevišķām personībām, tāpēc runāt par masu kā par vienotu veselumu varēja tikai vispārīgā nozīmē, piemēram, kā par Piena Ceļu, kas izskatās viendabīgs tikai vājā palielinājumā. Masa nav amorfs, bet kristālisks veidojums, un no katra cilvēka stāvokļa noteiktā kristāliskā režģa punktā ir atkarīga arī visa kristāla — sabiedrības kvalitāte. Hinds, sens Karačarova oponents un zinātniskais pretinieks, protams, noteica tā institūta attīstības virzienu, kurā strādāja; kad Viņš sāka nodarboties ar vielas — antivielas problēmu, pārējie formāli neatkarīgie institūta fiziķi arī pievērsās (daudzi paši to nemanīdami) šī jautājuma dažādajiem aspektiem, kā visas magnēta bultiņas pagriežas pret dzelzi, kas parādās tuvumā. Fiziķu bija daudz, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņi problēmu atrisināja, lai gan tā viņiem nebija liktenīga kā Karačarovam (lietojot senlaicīgo, bet šeit noderīgo apzīmējumu). Pareizāk sakot, to atrisināja Hinds ar viņu palīdzību, apmēram tajā laikā, kad to pašu tur, izplatījumā, izdarīja arī Karačarovs (par ko viņi, protams, zināja tikpat maz kā viņš par viņiem). Hinds savu teoriju nebūvēja uz ģeometriskiem priekšstatiem, jo ģeometriju nemīlēja. Sākumā viņš nodarbojās nevis ar antivielas problēmu, bet gan ar Vienpadsmitā pavadoņa eksplozijas iemeslu noskaidrošanu; patiesību sakot, Hinds nebija praktiķis, bet tādi uzdevumi viņam patika. Sprādziena fenomens lika viņam apskatīt problēmu teorētiski un nonākt pie secinājuma par to, ka eksplozijas notiek pārī. Fakti nebija tālu jāmeklē: notikums ar «Vali» vēl nebija aizmirsies tiem, kuri par to zināja, — un fiziķi zināja. Pārejas mehānisma pluss-mīnuss noskaidrošana Hindam aizņēma vairāk laika nekā Karačarovam, toties viņam izdevās atrisināt problēmu ne tikai teorētiski, bet -eksperimentējot — vispirms uz Zemes, pēc tam kosmosā (ko, dabiski, nevarēja izdarīt Karačarovs, lai gan kosmoss viņam bija tepat aiz sienas) — un iegūt tādu praktisku atrisinājumu, kurā pārveidojamo masas pāri varēja nosacīt iepriekš, un tas neprasīja nekādu risku.

Ja «Valis» tagad būtu parādījies Zemei aizsniedzamā atstatumā, tā būtu sniegusi tam nepieciešamo palīdzību. Visu kavēja tikai tas, ka «Valis» šādā tuvumā neparādījās.

Tas klusēja, un visi mēģinājumi nodibināt ar to sakarus palika bez rezultātiem. Vairākums nolēma, ka kuģis ir gājis bojā, jo tādu iespēju tam bija atliku likām. To vidū, kas nenoticēja, par laimi, izrādījās arī ietekmīgi cilvēki. Starp daudziem, kas neticēja šo trīspadsmit bojāejai, bija flotes pavēlnieks — tāpēc, ka uzticējās saviem kapteiņiem; doktors Funks —■ jo bija cilvēks ar labu sirdi, bet Hinds — tāpēc, ka alka pacīkstēties ar Karačarovu un satriekt to ar savu «pluss-mīnuss» atrisinājumu, jo bez tā viņa prieks nebija pilnīgs un nebija nekāda triumfa. Tā kā mēģinājumi uztaustīt izplatījumā «Vali» turpinājās, vienā no beidzamajām sanāksmēm, kas veltīta šim jautājumam, uz oponenta jautājumu, vai ilgi vēl turpināsies enerģijas tērēšana, vecais Funks atbildēja:

—    Tik ilgi, līdz atradīsim. Parastie sakari nedod rezultātus, tātad kuģa tuvumā nav. Līdztelpas sakari tikai tiek izstrādāti. Tiklīdz kļūs iespējams ar to palīdzību turpināt meklēšanu, mēs ķersimies pie lietas. Protams, ar gadiem sakari pilnveidosies tik tālu, ka mēs tos atradīsim, pat ja viņi nokļuvuši pašā Galaktikas nomalē.

—    Mūžs tam var izrādīties par īsu, — maigi piezīmēja oponents.

—    Manējais droši vien, — piekrita Funks, kurš mācēja domāt objektīvi, pat ja runa bija par viņu pašu. — Manējā nepietiks, ja jūs to bijāt domājis. («O nē, nē! …») Bet, ja nepietiks arī jūsējā, meklēt turpinās bērni un mazbērni.

—   Bet tam var izrādīties par īsu pašu meklējamo dzīve! — iebilda spītīgais oponents.

—    Tādā gadījumā mūsu bērni vai mazbērni nodibinās kontaktus ar viņu bērniem vai mazbērniem!

Tātad Funks ticēja, ka bērni un pat mazbērni uz «Vaļa» būs. Kā jau teikts, viņš bija labs cilvēks, bet tikai teorētiķis un, liekas, ne reizi nebija piedalījies kaut cik ilgstošā ekspedīcijā. Tāpēc viņa viedoklis var likties pārmērīgi optimistisks; starp citu, viņu attaisno tas, ka šajā gadījumā runa nav par fizikas zinātni.

*

Tumsā raudāja bērns, raudāja smalkā balsī, žēlabaini, un tas bija neizturami. Mila zināja, ka bērna nav, tāpat kā nebija ari tumsas, jo viņa tagad savā kajītē neizdzēsa gaismu pat rlaktī, tomēr bērns raudāja, un tā nebija iespējams dzīvot. Viņa piecēlās, uzmeta plecos halātu un izgāja no kajītes, bet bērns visu laiku raudāja, lai gan viņa saprata, ka neviens, izņemot viņu, šīs skaņas nedzird un nekad neizdzirdēs.