Viņpus durvīm

—   Varbūt atļausit man? negaidot vaicāja Istomins, par kuru tie bija pilnīgi aizmirsuši. Viņš sēdēja ieritinājies krēslā, viņa acis joprojām bija aizvērtas, bēt balss skanēja skaidri, tajā nebija miegaina slinkuma. ; Man liekas — es iztēlojos, kā tas varētu izskatīties. »;

*

Pēcteču pasaule vienmēr atšķiras no senču pasaules, pat ja tie dzīvo vienā un tajā pašā laikā; cilvēkiem ir svarīgi, kā viņi uztver pasauli, nevis kāda tā ir patiesībā, — vienādas uztveres nav. Un šoreiz, lai gan apstākļi nebija mainījušies un materiāli, no kuriem sastāvēja kuģis un mehānismi uz tā, palika tie paši, tagad uz kuģa dzīvojošie cilvēki to uztvēra pilnīgi savādāk.

Viņi bija izauguši starp mašīnām, un mašīnu rīcības racionālais skopums no paša sākuma iegājis viņu apziņā*

Mašīnu pasaulē nebija nejaušību; cēloņu un seku likums šeit darbojās tīrā veidā, bez nejaušībām, bez sarežģījumiem un labojumu koeficientiem. Mašīnu loģika bija tieša, elementāra, tām nebija dvēseles, un atteikšanās strādāt vai neprecīzs darbs bija izskaidrojams nevis ar subjektīvām kategorijām, bet tikai ar detaļu nolietošanos, kuras viegli varēja apmainīt. Un jaunās cilvēku paaudzes, pašas to neapzinādamās, ar pirmajām dzīves dienām centās līdzināties mašīnu formāli loģiskajai rīcībai, spriedumiem un motivācijai. Viņiem, tāpat kā viņu senčiem, bija gan emocijas, gan sarežģītas neloģiskas cilvēciskās psihes iedīgļi, tieši tāpēc viņiem bija iespēja apspiest sevī visu, kas likās lieks, neatbilstošs viņu dzīves veidam. Jo, kamēr cilvēks dzīvo, viņš allaž sevī kaut ko apspiedis, atšķirība tikai tā, ko viņš ir apspiedis un apspiež dažādos savas eksistences laikmetos. Tagad šeit tika apspiestas jūtas un pāri visam pacelts prāts — ass, auksts prāts, kas nekādā ziņā neatpalika no skaitļotāju loģikas. Kad šim prātam radās vajadzība risināt sarežģītas problēmas, viņš tās atrisināja saprātīgi, mērķtiecīgi un nežēlīgi.

Arī pašlaik «Vaļa» cilvēkiem izvirzījās šāds uzdevums. Viņu vidū visietekmīgākais bija Ergs, pārējie tam pakļāvās un darīja to bez piespiešanās, jo apzinājās: viņa domāšanas aparāts jau pēc dabas ir labāk attīstīts un darbojas visrezultatīvāk. Tā tas bija, bet pat šajā pasaulē laiku pa laikam notika dažādas kļūmes un avārijas. Tās rezultātā Ergs bija zaudējis kāju un tagad vairs nebija pilnvērtīgs. Bija zināms, ka jebkurš organisma defekts ietekmē domāšanas objektivitāti; tātad Ergs vairs nebija stiprākais. Tas nozīmēja, ka viņa vietu «Vaļa» hierarhijā ieņems nākošais — Volts, kurš bija daudzkārt vājāks, to zināja visi, arī pats Volts. Sabiedrības intereses prasīja Ergu saglabāt. Lai viņš paliktu iepriekšējais, va- vadzēja savest kārtībā viņa ķermeni: nekas nedrīkstēja Iespaidot vadītāja domas skaidrību.

Protams, kāju varēja reģenerēt. Cilvēki nebija zaudējuši māku rīkoties ar reģenerācijas aparātiem. Bet tas vilktos pārāk ilgi —■ vairākus mēnešus; cilvēki to zināja no «Vaļa» vēstures, kur pašā sākumā bija izveidojusies tieši tāda situācija. Tomēr tas, kas bija noderējis senčiem (par viņiem bija pieņemts atcerēties ar iecietību — viņi bija tik tālu no' pilnības), vairs neapmierināja pēctečus.

Erga organismu vajadzēja atjaunot pēc iespējas ātrāk'. Vajadzēja meklēt un atrast citu paņēmienu. Un to atrada.

Procesu varēja ievērojami paātrināt, ja ņēmtu jau gatavu kāju un to pieaudzētu, izmantojot stimulācijai to pašu reģenerācijas aparatūru. Tas prasītu tikai dažas dienas. Pēc tāda paša principa tika remontētas mašīnas: ja jaunas detaļas izgatavošana prasīja laiku, bet mašīna bija nepieciešama tūlīt, detaļu noņēma no citas mašīnas, bez kuras pašlaik varēja iztikt. No divām mašīnām radās viena, kas darbojās. Tāpat vajadzēja rīkoties arī šajā gadījumā.

Uz kuģa bija vēl trīs cilvēki tādā augumā un ar tādiem pašiem locekļiem kā Ergs. No viņiem izvēlējās to, kura prāts un spējas pašlaik bija vismazāk vajadzīgi sabiedrībai. Tas bija Oms. Būtībā tāda izvēle bija kļūdaina: ja par donoru būtu jākļūst kādam ar noturīgāku saprātu, tas būtu piekritis, bet Oma loģika bija aplama, un reizēm viņš uzstājās pret mērķtiecību. Tomēr sabiedrība savu lēmumu negrozīja: tā pati stingrā loģika tai lika upurēt visnevērtīgāko locekli. Bet, tā kā viņš nepiekrita, nācās izmantot citu metodi: Omam tika paziņots, ka tikai pēc viņa nāves kāja tiks izlietota sabiedrības interesēs.

Dažas sekundes Oms stāvēja, aizvēris acis. Līgodamies, it kā gatavotos mesties prom, bēgt no nāves. Aizbēgt nevarēja nekur. Sabiedrības izraidīts cilvēks nevarētu uz kuģa nodzīvot ilgāk par dažām dienām. Atlika paklausīt.

Cilvēki tomēr nebija aizmirsuši taisnīgumu. Omam bija jāmirst pirms laika. Tomēr viņš nebija izsludināts ārpus likuma un turpināja izmantot tās pašas tiesības kā pārējie. Arī tiesības atstāt pēcnācējus. Vajadzēja viņam dot iespēju šīs tiesības izmantot — sabiedrības interesēs, protams, lai viņa ģenētiskās pazīmes, starp kurām varēja būt arī derīgas, neizzustu.