Viņpus durvīm

Un patiesi. Bezgalīgi pilnveidojās tehnika, lai apmierinātu nemitīgi augošās pilsoņu vēlmes. Istomins vairījās no vārda «vajadzības»: vajadzības —- tas ir nepieciešamais; bet vai tik daudz materiālo vērtību vajadzīgs cilvēkam? Taču cilvēce neatlaidīgi sasniedza divsimt kilometru ātrumu stundā, lai ar šo ātrumu piegādātu materiālus, no kuriem uzbūvēs mašīnu, kas attīstīs trīssimt kilometru stundā, un tā vedīs izejvielas jaunai mašīnai, kuras ātrums jau būs četrsimti.? Cik ilgi? Kāpēc?

Istomins domāja, ka cilvēces enerģiju būtu vajadzējis ievirzīt citā gultnē. Pēc tam kad cilvēki būtu nodrošinājuši sevi ar pirmās nepieciešamības priekšmetiem —* ēdienu, pajumti, higiēnas līdzekļiem —> viņam likās, cilvēkiem vajadzēja vērst skatienu pašiem sevī. Viņu nenodarbināja jautājums, vai ir iespējams citādi, nevis būvējot arvien labākas mašīnas, nodrošināt visus kaut vai ar ēdienu. Istomins uzskatīja, ka cilvēkam galvenais ir iemācīties valdīt pār sevi, savu ķermeni, savām smadzenēm. Saprast savu aicinājumu, kosmisko lomu, savu nozīmības pakāpi matērijas kustībā. Vadoties pēc sistēmas instruments—materiāls—darbība, vispirms iepazīt savas kā instrumenta iespējas, ar kuru tiek pārveidots Visums, pēc tam radīt priekšstatu par šo pasauli un tikai pēc tam — rīkoties. Istomins uzskatīja, ka cilvēce pārlieku steidzas, un pašlaik, lāgā nepazīdama ne instrumentu, ne darbavietu, ne materiālu (tas viss nosaka rezultātu), cilvēks var vai nu salauzt, neglābjami sabojāt instrumentu — pats sevi, vai arī, labi nepazīdams apstākļus, kļūt līdzīgs tādam, kurš mucām pildītā pagrabā aizdedzina sērkociņus, lai atrastu tur nokritušu monētu, aizmirsis painteresēties, vai mucās nav pulveris …