Viņpus durvīm

Šo tiesību realizācijai tika izvēlēta Dina, kurai arī vēl nebija pēcnācēju. Visi zināja, ka no «Vaļa» vīriešiem viņa ir izvēlējusies Stenu, un arī tas vislabprātāk ar viņu sarunājās. Tomēr abi zināja, ka sabiedrībai pretoties nedrīkst. Jo vairāk tāpēc, ka nevienam no viņiem nedraudēja nāve.

Kad Dinai pavēlēja palikt vienatnē ar Omu, Stens veselu dienu neizgāja no savas kajītes. Bet jūtu izrādīšanai nebija atļauts vairāk kā viena diena, un no rīta viņš jau pildīja savus pienākumus, piedaloties kādas mašīnas pārbaudē. Dina izskatījās skumja, bet viņu nemierināja? viņa bija izpildījusi savu pienākumu. Oms nomira miegā;; viņam amputēja kāju, un Ergs, galvenais uz «Vaļa», devās uz hospitāļa nodalījumu, kur viss jau bija sagatavots pieaudzēšanai, un apgūlās uz tā paša galda, no kura pirms desmit minūtēm bija noņemts Oms, kad bija atdalīts viss, kas izmantojams, un aiznests konservācijai.

Pēc nedēļas Ergs iznāca no hospitāļa nodaļas. Viņš viegli piekliboja, bet viņa skaidrais prāts atkal darbojās ar iepriekšējo spēku. Sabiedrība atviegloti uzelpoja. Lai nevienam nerastos šaubas par šī soļa pareizību, drošības pēc griezās vēl pie lielā skaitļotāja «Sigmas», Mašīna apstiprināja, ka pieņemtais un izpildītais lēmums ir bijis vismērķtiecīgākais, tātad pareizākais.

No šī notikuma secināja, ka jārīkojas uzmanīgāk, remontējot tās mašīnas, darbības ar kurām varēja būt bīstamas. Epizodi drīz vien aizmirsa. Dinai piedzima bērns, un pēc tam arī Stens varēja izmantot savas tiesības uz pēcnācējiem. Viņš tās izlietoja… Dzīve ritēja vienmērīgi un racionāli.

*

Istomins apklusa.

Mila klusēja, galvu nolaidusi. Tagad salonā valdīja klusums un nekas to netraucēja — pat bērns neraudāja tālumā, kā tas bija sarunas sākumā. Bērns bija miris, viņa saprata — nomiris zēns, kura nebija, kurš pat piedzimt nepaguva. Miris un atlika tikai to apbedīt un raudāt pie mazā kapiņa.

Viņa piecēlās un, pat nepamājusi ne Petrovam, ne Is- tominam, devās uz savu kajīti. Petrovs raudzījās viņai pakaļ, un skatienā bija sāpes un savāds miers — tāda cilvēka miers, kurš zina, ka ir neārstējami slims, jau samierinājies ar to un līdzcietīgi noskatās, kā agonijā mokās kaimiņš.

—: Inženier! — Ustjugs teica unifonā. — Vai neesi aizmirsis apskati?

Dzinēja mehānismi bija izslēgti, kuģis, inerces dzīts, joņoja nezināmā virzienā, pārvarot neskaitāmus kilometrus izplatījumā, kurā nebija nekā, izņemot šos kilometrus: pat jutīgie gravitometri nesajuta divu gigantisko galaktiku gravitāciju — «Valis» atradās tik tālu. Un tomēr rituāls bija jāievēro, darbs bija darbs. Tāpēc vēl stingrāk vajadzēja izpildīt visas tā prasības, jo pasažieri it kā bija atteikušies atzīt gan kuģa, gan ekipāžas tiesības būt tiem, kas viņi īstenībā bija — kuģis un ekipāža.

—    Klausos, — atsaucās Rudiks. — Esmu gatavs, tūlīt būšu klāt. Tas nozīmē pēc reglamenta, no apakšas līdz

augšai?

—    No apakšas līdz augšai, ; apstiprināja kapteinis.

—    Izeju.

—    Neaizmirsti tabulas un testerus.

—    Jā, kaptein!

Ustjugs aplūkoja sevi spogulī. Nē, viņš joprojām bija kapteinis, bet kuģis palika kuģis, lai arī ko runātu cilvēki, kas šajās lietās neko nesaprata.

Kad viņš iznāca no centrālā posteņa, viņa soļi bija stingri un droši. Viņš soļoja pa klājiem kā parādē un ar baudu klausījās savu soļu troksnī.

*

t

Jeremejevs pacēla pie lūpām svilpi. Noskanēja spalgi treļļi. Torijs atdeva bumbu pa labi un smagi devās uz priekšu. Sākās spēle. Rādijs pieņēma piespēli un gāja gar malu, vadot bumbu gar pašu laukuma līniju. Hēlijs, «Vieglo» aizsargs, izripoja pretī, bet Rādijs to apgāja, izdarījis elementāru izrāvienu. Viņam uzbruka divi, bet viņš padeva bumbu atpakaļ uz centru, no kurienes Kirijs to pilnā sparā atsita uz «Vieglo» soda līniju, un Torijs, kas jau mīdījās gandrīz vai aizmugurē, metās uz priekšu, ar dobju skaņu uztvēra bumbu uz krūtīm, nosvieda to , pie kājas un sita. Būtu trāpīts vārtos — abu komandu vārtsargi nekur nederēja, nemaz nemācēja lēkt, bet bumba ar skaļu plaukšķi pārsprāga un saplakusi nokrita dažus soļus tālāk. Jeremejevs iesvilpās, un spēlētāji uzreiz sastinga savās vietās.

Jeremejevs paņēma bumbu un sarūgtināts pašūpoja galvu.

— Neizdodas? —■ viņš pēkšņi izdzirdēja, nodrebēja un pagriezās.

9 — 2004 241

Netālu no durvīm stāvēja Narevs un ar interesi skatījās sastingušajos robotos.

—      Izdomāts ir labi, —; viņš uzslavēja. — Neatlaidība un asprātība — un futbols rokā. Kā viņi jums klausa?

—    Es nesūdzos, — apjucis noteica Jeremejevs.

—    Ļoti labi, — atkārtoja Narevs. — Lieliski.

—    Tikai bumbas plīst. Nav ar ko spēlēt.

—      Parādiet… Jā, pneimatiskās te neder. Labai bumbai jābūt izlietai no viegla sakausējuma. Tikai, protams, nedrīkst trāpīties zem sitiena.

—      Kā no tā izvairīties? Un šķērssienas arī var neizturēt. Ja varētu kameru piedzīt ar elastīgu plastiku…

—      Nav slikti, — Narevs piekrita. — Ejam pie sintezatora, pamēģināsim uzburt. Es jums palīdzēšu. Es vienmēr esmu gatavs palīdzēt tiem, kas nodarbojas ar ko derīgu. Tāpēc arī es eksistēju.

Jeremejevs sastomījās.

—    Es nemaz neprotu ar to apieties.