Viņpus durvīm

Viņam likās, ka viņš guļ nevis kuģa zālē uz paklāja zem kvarca lampas, bet karstā vasarā stadionā uz Zemes: pabeidzis treniņu, atgājis malā un apgūlies netālu no laukuma, kaut kur sektorā biezā, mīkstā zālē, un skaidras debesis plešas augstu virs viņa, un saule, glāsmaina un žilbinoša, piespiedusi aizvērt acis, viņš guļ, izbaudīdams miera mirkli un ne par ko nedomādams, bet kāds no biedriem ir ģērbtuvē ieslēdzis mūziku, un tā atskan līdz šejienei. Viņš vēl mazliet pagulēs, piecelsies un dziļi ieelpos, acīm aptvers visu tukšā stadiona plašumu un nesteidzīgi dosies uz ģērbtuvi, paies tai garām un iznāks caur pretējām durvīm upes krastā, bez apdomāšanās ienirs dzi- smaržu, augšā kaut kas iečirkstējās — varbūt tur aizlidoja liela spāre? Jeremejevs gulēja aizvērtām acīm un ļumā, pēc tam atvērs acis un ieraudzīs tīro smilšaino dibenu un ēnu no augstāk pazibējušas izbiedētas zivs. Jeremejevs saprata: tā bija patiesā dzīve, bet viņa nodarbošanās, pats futbols, ir tikai līdzeklis, kā just; sajust šo dzīvi asāk, tuvāk, izbaudīt tās garšu, krāsu un smaržu. Viņš ievilka gaisu un it kā patiešām uztvēra vāju zāles jutās lieliski. Pēc tam viņš piecēlās, neatvērdams acis, kas zina, ja nu tas pēkšņi ir sapnis un, pacēlis plakstus, viņš pamodīsies, — un spēra dažus soļus, uztaustīja ar kāju baseina malu, bet viņš zināja, ka tā ir krastmala, ielēca un sajuta ūdens pretestību, ienira dziļumā, kā bija gribējis, un tikai tur atvēra acis, lai ieraudzītu smiltis un virs tām — zivs ēnu.

Viņš ieraudzīja kvadrātveidīgās gaišzilā plastikāta plāksnītes cieši citu pie citas. Nebija ēnas, nebija smilšu, nebija ne zivju, ne laimes.

Futbolists aizpeldēja līdz malai, un viņam negribējās līst ārā. Tomēr viņš piespieda sevi neienirt līdz dibenam, izkāpt, noberzties, apģērbties un salikt bumbas somā. Viņš lēni izgāja ārā, nobrauca liftā uz pasažieru klāju, iegāja kajītē un apgūlās uz vēdera, seju paslēpis spilvenā. Viņš gulēja, ar šausmām saprazdams, ka pat kārtējās robotu spēles zālē pasažieru priekšā vairs viņu neglābs un viņš vairs nekad neatgūs zaudēto.

Pie durvīm klauvēja, un ienāca Narevs. Futbolists apsēdās un piespieda sevi pasmaidīt. Narevs viņā uzmanīgi paskatījās.

—; Vai jūs esat vesels? Es jūs gaidīju tur — apakšā. Jūs nebijāt, tad es pats pamēģināju kaut kā nodarboties ar viņiem. Ļoti saprātīgi radījumi. Nu, ejam? Šodien pusdienās es gribu paziņot par gaidāmo maču.

Jeremejevs paskatījās viņā un novērsa acis.

—    Tā jau tas ir, —• nogaidījis futbolists sacīja, viņa balss bija neizteiksmīga. — Tas ir tikai futbols. Sports.:

—    Tieši tā.

=— Futbols — tā nav dzīve. Tā ir spēle. Un, pat ja esmu to sapratis… tad citi tajās atradīs vēl mazāk. Vai ne?

Narevs noklepojās un klusēja.

—    Bet kas pie mums grozīsies? Es nezinu, varbūt kļū- dos, bet man liekas ļoti drīz mēs visi, ar futbolu vai bez tā, vienalga, vairs negribēsim dzīvot. Kas var mainīties? Vai jūs zināt?

Narevs klusēja. Viņš skatījās futbolistam garām, pēc tam uzlika plaukstu uz viņa rokas un dažas sekundes tā turēja. Jeremejevs nopūtās.

— Varbūt tas ir no zālēm. Mīlestības nav, nekā nav.; Bet tā droši Vien vajag. Ja tikai… Es nezinu. Nepiegrieziet man vērību. Ar mani ir jārēķinās, kad esmu uz laukuma. Bet pašlaik ..

Viņš atmeta ar roku, piecēlās un izgāja no kajītes.

*

Jeremejevs nobrīnījās, redzot, kur viņu atvedušas kājas. Tā bija sintezatoru klāja virtuves nodaļa, kur viņš pasūtīja sev brokastis un pusdienas, planējošo automātu un hermētisko katlu valstība, kuros šņāca un burbuļoja tvaiks. Lēni šūpojās skalu bultiņas. Ventiļi paši atvērās un aizvērās, ieslēdzās elektriskās plītis, vērās refrižeratoru durvis. Tas viss bijā interesanti, bet Jeremejevs nemīlēja tehniku un to, ka bija iemācījies rīkoties ar sintezatoru, izgatavojot robotiem bumbas, uzskatīja gandrīz vai par varoņdarbu.

Est viņam negribējās, bumbas nebija vajadzīgas, un tomēr kaut kāda iemesla dēļ viņš bija atnācis šurp. Jeremejevs lēni soļoja pa eju, kas veda no virtuves uz sadzīves nodalījumu, un saspringti domāja. Viņam bija nepieciešama viena formula, pat ne sevišķi sarežģīta, bet diemžēl viņš savā laikā nebija ķīmijai pievērsis pietiekami daudz uzmanības, un tagad oglekļa un ūdeņraža atomi nekādi negribēja viņa atmiņā izkārtoties vajadzīgajā virknē.

Piepeši viņš apstājās. Ne tāpēc, ka būtu atcerējies; virs viena no krāniem — zem uzraksta «Mazgāšanas līdzekļi» viņš ieraudzīja vajadzīgā produkta nosaukumu uzrakstītu parastajā cilvēku valodā.

Kvadrātveida skala bija blakus. Skaitļi uz tās nozīmēja daudzumu. Jeremejevs nostādīja limbu uz atzīmi «1 litrs». Apskatījies atrada piemērotu trauku, palika zem krāna un apņēmīgi nospieda pogu.

Iedegās uguntiņa: sintezators, bija pieņēmis pasūtījumu. Aiz paneļa kaut kas iedūcās, iešķindējās, pēc tam sāka burbuļot. Pagāja vēl minūte, no krāna parādījās tieva strūkliņa un skanīgi atsitās pret apakšā paliktā termosa dibenu.