Viņpus durvīm

Tātad bija noticis kas nesaprotams un neizskaidrojams, kā rezultātā viņi visi bija sodīti tā, kā vēl nebija sodīts neviens visā cilvēces vēsturē. Droši vien bija izdarīts kas ļ:āds, kas pelnījis sodu. Bet, lai saprastu, kas tieši izdarīts, kā izpirkt nodarīto un izpelnīties piedošanu, vajadzēja vispirms saprast, kas tieši viņus sodījis, tādēļ ka vienmēr (to Inna noteikti zināja), lai atrastu pieeju cilvēkam, to vajadzēja izpētīt tikpat rūpīgi, kā pēta personāža raksturu, psihi, ieradumus un rīcības motīvus pirms lomas iestudēšanas. Bet tas ir vieglāk — loma ir uzrakstīta, luga sniedz materiālu. Ar dzīvu cilvēku arī nav pārāk sarežģīti: vajag tikai novērot. Toties tagad bija nesalīdzināmi sarežģītāk.

Tātad kas to bija iecerējis un izdarījis? Tas nevarēja būt no tiem, kuri lidoja uz kuģa: notikušais trāpījis visus vienādi. Cilvēki uz Zemes? No sākuma Inna domāja, ka viss ir sarīkots, lai nepielaistu administratora ierašanos. Pēc tam, klausīdamās citos un pārdomādama, viņa saprata, ka viņai nav taisnība. Ne Karskis, ne arī kāds cits no viņiem pat netieši nebija vainojams notikušajā: ja kāds arī būtu gribējis viņus sodīt, tad cilvēki būtu izmantojuši sev pieejamos līdzekļus. Patiesībā notikušais pārsniedza cilvēku iespējas, to apstiprināja gan fiziķis, gan kapteinis — visi. Tālāk viņi runāja par kaut kādām nejaušībām, lai gan Inna bija pārliecināta, ka nekādas nejaušības ar viņu nevar notikt, visur vajag meklēt un atrast slēptu loģiku.

Tātad bija pastāvējusi kāda apslēpta vaina un bija saņemts sods. Aiz visa tā kas slēpās. Kas īsti — to Inna uzreiz nesaprata, bet sapratusi izbrīnījās un pat izbijās no domas vienkāršības: kā tas nebija ienācis viņai prātā uzreiz.

Tas bija dievs! Augstākā būtne, kurai cilvēki un to likteņi bija tikai spēļu lietiņas. Notikušajā bija jūtama smalka, ironiska iecere, bet izpildījums bija elegants. Dievs.. ī Inna izteica šo vārdu skaļi un izbrīnījās par tā ietilpību.

Jā, dievs stāvēja pāri visiem — kapteiņiem un administratoriem — un darīja ar tiem, ko gribēja: varēja nesodīt, bet varēja arī sodīt. Sodīja tieši viņus — vai nu tāpēc, ka viņu vaina bija lielāka nekā pārējo, vai arī tāpēc, lai liktu gan viņiem, gan visiem pārējiem padomāt.

Un Innai ienāca prātā, ka dievs ir izvēlējies tieši viņu kuģi ne jau tāpat vien. Dievs būs metis kauliņus. Ja viņš būtu saniknojies, teiksim, uz Innu, tā sacīt, viduvēju aktrisi, tad būtu izvēlējies citu paņēmienu un nebūtu sodījis pie viena arī citus cilvēkus. Augstākai būtnei, kurai piederēja neierobežota vara, bija jārīkojas taisnīgi: ja tā visu varēja, tātad tā bija pati pilnība, bet pilnīga būtne nevar noniecināt taisnīgumu. Tātad vainīgais tomēr bija jāmeklē visievērojamāko cilvēku vidū, bet kurš gan varēja būt vēl ievērojamāks par to, kam būtu nācies veselu gadu vadīt visas cilvēces lietas? Tas taču bija Karskis un neviens cits. Viņš bija visvairāk piemērots šim mērķim, ar viņu notikušais uzreiz būtu ievērots.

Bet arī šeit dievam vajadzēja saglabāt mēra sajūtu. Ja runa būtu bijusi par to, ka šis administrators nav cienīgs izlemt tautu likteņus, tad — tā paša taisnīguma vārdā — viņam bija jācieš vienam pašam. Nē, ne velti nelaimē administratoram tika dota līdz tāda svīta.

Kas viņiem visiem bija kopējs? Kur slēpās viņu vaina?

Neatradusi atbildi, Perlinska atstāja šo jautājumu un risināja domu tālāk. Noziegums un sods. Vainu varēja izlabot, vēl vairāk — arī sods bija izmeklēts ar tādu aprēķinu, tai dotu cilvēkiem iespēju nožēlot. Daudz vienkāršāk būtu bijis, teiksim, likt kuģim uzsprāgt — sods pat izskatītos iespaidīgāk. Bet viņi visi bija neskarti, tikai mēģinājumi atgriezties iepriekšējā dzīvē cietuši neveiksmi. Arī tam varēja rast izskaidrojumu: tas nozīmēja, ka līdz šim laikam viņi nav izlabojuši savu pārkāpumu, taču tāda iespēja palika. Bet kas notiks, ja izlabos? Loģiski spriežot, pēc izlabošanas bija jāseko piedošanai. Piedošana!

Inna staigāja pa kajīti un, sažņaugusi pirkstus, knakšķināja tos. Piedošana — lūk, pēc kā bija jātiecas!

Tagad atlika tikai izdibināt, kāda bija vaina, ko un kā vajag izlabot. Bet doma aizslīdēja, doma nedevās rokā.

Tad Inna darīja vienīgo, kas vēl bija atlicis: viņa lūdza palīdzību. Palīdzību varēja gaidīt tikai no dieva, un viņa sāka lūgt dievu.

Sākumā aktrise jutās neveikli: viņa bija pieradusi runājot raudzīties partnerī vai sarunas biedrā. Seit tādu nebija. Tad aktrise pagriezās pret ekrānu, viņa to neapzināti uztvēra kā logu uz izplatījumu, lai ari vispār tas nebija piestiprināts pie ārējā borta. Viņa veikli kā uz skatuves nolaidās ceļos ekrāna priekšā un sacīja tajā klusinātajā balsī, kura teātri aizskan līdz vistālākajām skatītāju zāles rindām:

— Palīdziet mums! Kur ir mūsu vaina? Glābiet mūs, tāpēc ka neviens cits mūs vairs neglābs!