Viņpus durvīm

Nē, viņa to visu bija iztēlojusies savādāk. Viņa, protams, zināja, ka pienāks vecums un cita pēc citas zudīs tās lietas, kurās viņa saskatīja dzīves jēgu. Viņa jau bija spēlējusi mātes lomas un gatavojās tēlot vecenes. Bet tam vajadzēja ilgt daudzus gadus, un novecoja taču arī draugi, — tas nozīmē, ka bija tādi, attiecībā pret kuriem viņa vienmēr palika jauna. Cilvēkam allaž kaut kas jāmīl un kaut kas jāienīst, viņa mīlēja teātri un draugus un neieredzēja vecumu. Lai arī viņu gaidīja neveiksme, tam nebija jānotiek tik negaidīti, rupji un neatgriezeniski, kā bija noticis īstenībā. Bez tam ar vecumu, kā stāsta, nāk arī apmierinājums: spēki un vēlmes nomirst; bet ko var prasīt no mirušajiem? Taču pašlaik viss vēl bija viņā dzīvs, viss protestēja un sāpēja, un, lai neviens neredzētu viņas apjukumu un pazemojumu, Inna centās mazāk rādīties cilvēkos un pa naktīm kodīja pirkstus. Viņai negribējās redzēt pat citas sievietes — to sabiedrība nekad viņai nebija sagādājusi baudu, viņa tās bija tikai pacietuši. Vajadzēja pierast pie domām par vientulību, vecumu un nāvi, bet bez tā vajadzēja saprast vēl kaut ko.

Inna nebija slikta aktrise: iesākumā līdzēja dabiskums un aizrautība, vēlāk — pieredze; viņa pierada redzēt sevi no malas — kustības, seju un pozas, pierada dzirdēt savus vārdus. Ar gadiem viņa izprata cēloņu un seku sakarību un varēja noteikt, kāpēc šodien ir nospēlējusi sliktāk vai, gluži otrādi, labāk nekā vakar, kāpēc kāds ir paskatījies viņā savādāk nekā parasti un kāpēc pašsajūta bija savādāka nekā agrāk. Improvizēdama uz skatuves, attēlodama netveramu noskaņu un emociju maiņu, viņa patiesībā skaidri zināja, kas vajadzīgs, lai panāktu vajadzīgo efektu, un kā tam gatavoties. Cēloņu un seku zināšana viņai bija tas nesatricināmais un neapstrīdamais pamats, uz kura radās viss garāmslīdošais, nenotveramais. Visa dzīve sastāvēja no cēloņiem un sekām; ja pacentās un ņēma vērā visus apstākļus, tad tos varēja iepriekš aprēķināt. Inna nekad nebija sapratusi fiziku un būtu ļoti izbrīnīta, uzzinot, ka tieši uz tādiem uzskatiem pamatojas klasiskā mehānika, — aktrise pie tā bija nonākusi pati un uzskatīja to par visvērtīgāko atziņu savā pieredzē. Viņa reti kļūdījās un, piemēram, pašlaik varēja galvot, ka visai drīz klusais naids starp pasažieriem un ekipāžu pārvērtīsies atklātā sadursmē. Inna baidījās no sadursmes, bet zināja, ka tā ir nenovēršama.

Tādēļ jo briesmīgāk, nesaprotamāk un muļķīgāk viņai likās tas, kas ar viņu bija noticis. Toreiz viņa bija piepeši iekliegušies: «Par ko?» — jo tas viņai patiešām bija visnesaprotamākais. Viņa nebija izdarījusi neko, kas pelnījis tādu cietsirdību; kā cietsirdību — vai likteņa? Par to viņa netika domājusi, jo tas pats par sevi bija saprotams: ja izdarīts ļaunums, tad ir bijis arī kāds, kas to paveicis.

Bija brīdis, kad viņa domāja un cerēja, ka tas viss izdomāts, lai viņas un Istomina īslaicīgie sakari, kuri (to viņa labi zināja) bija jāpārtrauc tūlīt pēc reisa — lai šie sakari turpinātos un nostiprinātos, jo dvēseles dziļumos Inna vienmēr bija ticējusi, ka viņas īstais atnāks un paliks uz visiem laikiem. Bet Istomins iekšēji jau bija aizgājis, viņš bija tālu, kaut kur savās fantāzijās, viņš aizvien vairāk iegāja sevī. To Inna nevarēja saprast. Pēc tam viņai likās — gan neilgi —, ka to visu tomēr kāds nezināmais ir izdarījis viņas dēļ: sievietes taču bija mazākumā un viņām piederēja izvēles tiesības. Tad sekoja kapteiņa aizliegums, un neviens neatcēla muļķīgo rīkojumu, bet tas nozīmēja, ka viss noticis velti.

Par to Inna domāja ilgajās vientulības stundās. Izprast notikušo bija grūti. Fiziķis izlikās, ka saprot, citi arī izlikās, ka saprot, — vismaz tie atkārtoja fiziķa nesaprotamos terminus, rūpīgi tos izrunādami, bet tas viss nebija tas, kas vajadzīgs: var droši apgalvot, ka cilvēks nomiris tāpēc, ka viņu trāpījusi lode, bet galvenais — kas un kāpēc šo lodi izšāvis… Kādreiz, kad viņi vēl cerēja, večuks Petrovs bija Innai sacījis tā, starp citu, vārdus, kurus tā atcerējās uz visiem laikiem, tādēļ ka uzreiz tos saprata. Mūsu zinātne, viņš teica, sniedz tikai vienu no iespējamiem pasaules modeļiem, tā ka nav pamata.-.? Tālāko viņa bija aizmirsusi, bet tas arī nebija nepieciešams: ja zinātne devusi tikai vienu pasaules modeli, tātad varēja būt arī citi — tāpat kā vienu lugu var dažādi traktēt, un tās iespaids uz skatītājiem arī būs dažāds. Tas nozīmēja, ka fiziķa uzskati par notikušo bija nepieciešami tikai vir ņam, un Karačarovam noteikti nebija priekšstata, ka un kāpēc tas viss ir noticis patiesībā. Viņš gribēja izzināt pasauli ar analīzes palīdzību, bet Perlinska sajuta, ka tādā veidā neko nevar saprast, tāpēc ka fiziķis bija vadījies no aplama principa: viņš notikušajā nemeklēja jēgut bet jēgai noteikti bija jābūt.