Viņpus durvīm

—   Es jau teicu: man patīk paradoksi. Bet jaunībā es patiešām tā arī spriedu. Pēc tam pieradu.

—    Un kā tad bija?

—    Es uzskatīju, ka no manis varētu iznākt labs monarhs. Uz jaunajām planētām tas nav tik sarežģīti; Diemžēl uz neilgu laiku.

—    Tagad saprotu. Bet jaunība taču jau aiz muguras.

—    Diemžēl! Tagad ir mana kārta sacīt — diemžēl! Aiz muguras, un tieši tāpēc es apsveicu jūsu nolūkus. Tāpēc ka tie man dod iespēju aiziet un vienlaicīgi izpildīt uzdevumu.

—    Kādu?

—    Izpirkt savu vainu. Kautiņa nebūs. Neviens to negrib, bet ir radīta sprāgstviela, un visi gaida, kad izšķilsies dzirkstele un notiks eksplozija. Un pēkšņi.?.- izrādīsies,'ka ienaidam nav nekāda pamata, gluži otrādi, visi mīl cits citu, visi ir ļoti jauki cilvēki, bet vainīgs ir tikai viens, kurš tiks sodīts. Kādu atvieglojumu cilvēki izjutīs! Cik aizraujoša tiem izliksies dzīve! Jo tagad, ja visi negaidītu kautiņu, mēs sen būtu iekrituši letarģijā, bet tā pārietu nāvē. Tagad viņi augšāmcelsies: labestība stimulē dzīvības aktivitāti.

—    Vai uz ilgu laiku?

—    Nezinu. Bet alternatīvas nav. Tātad vai jūs piekrītat?

—= Jūs mani pārliecinājāt. Atzīšos? kad sapratu, kas jūs esat, man izveidojās daudz ļaunāks priekšstats par jums.

—    Kad sapratāt? Iznāk, ka jūs neesat devies ceļā manis dēļ? Kādēļ tad?

—    Vai jūs neapvainosities, ja es to pašlaik neteikšu?

—    Jums ir tādas tiesības. Rīkojieties — ejam, es jums parādīšu ērtu vietu un pa ceļam paskaidrošu. Vajag.?.

Šeit dialogs beidzās. Savāds dialogs. Istomins juta nemieru. Kas te notiek? To viņš nespēja saprast. Dialogs, protams, nebija sacerēts. Cilvēki vienkārši sarunājās, bet nejauši ieslēgtais diktogrāfs pierakstīja. Katrā ziņā dzīve nav kļuvusi vienkāršāka, un «Vaļa» iemītniekus, redzams,

gaidīja jauni pārsteigumi un vilšanās.

*

Kapteinis iegāja sakaru kabīnē. Bija tumšs, kabīnē skanēja paklusas balsis. Iedomātajā telpā aiz ekrāna kustējās un sarunājās figūras. Sākumā Ustjūgam likās — balsis skan tukšā telpā. Tad viņš saskatīja Lugovoju. Iespiedies vistālākajā stūrī, stūrmanis žestikulēja un murmināja, un viņa murmināšana saplūda ar filmas varoņu balsīm. Vispirms kapteinis izbrīnījās, pēc tam saprata: stūrmanis jau bija iemiesojies kādā no filmas personāžiem, runāja ar tā vārdiem un pārdzīvoja tā sajūtas. Kapteinis piegāja pie Lugovoja, saņēma to aiz pleca un spēcīgi sakratīja. Stūrmanis pašķielēja uz viņa pusi, bet savas replikas nepārtrauca.

—    Stūrman! — kapteinis asi uzsauca.

Lugovojs pakratīja galvu un pameta ar roku — žests attiecās nevis uz kapteini, bet uz otru filmas personāžu ekrānā.

—■ Stūrman, uz kuģa notiek kas ļauns! Pasažieri gatavojas mums uzbrukt!

—    Un, ja tu tūlīt viņai neatvainosies..; — murmināja Lugovojs.

s — Stūrman! Piecelieties!

—   Nē! Es viņu mīlu un neatļaušu …

Kapteinis pieliecās un sataustīja slēdzi. Attēls izzuda, stūrmaņa pēdējais vārds noskanēja klusumā.

Nākamajā brīdī Ustjugs juta, ka viņu paceļ no grīdas. Kapteinis patirināja kājas, bet Lugovojs bija stiprāks, un Ustjugs nepretojās. Durvis atvērās. Lugovojs nolika kapteini uz grīdas un aizcirta durvis viņa deguna priekšā. Kabīnē atkal iedūcās balsis.

Kapteinis mirkli pastāvēja durvju priekšā.

—    Tā, — viņš klusu noteica. Pārvilka ar plaukstām jakai, pārbaudot, vai viss kārtībā. Un lēni devās uz centrālo posteni.

Lugovojs, zaglīgi atskatījies, pārslēdza aparātu. Jau vairākas dienas viņš cīnījās, sastādīdams programmu, lai varētu piespiest «Sigmu» izanalizēt savādo raidījumu. Ja tas izdotos… Bet attiecībā uz pasažieriem — nu, lai uzbrūk! Lugovojs iegrūda roku kabatā un apmierināts sataustīja flāzera silto rokturi. Izvilka to, pārbaudīja lādiņu. Pietiks visiem pasažieriem un vēl pāri paliks.

*

Mila nostājās Ustjūgam ceļā pašā gaiteņa galā. Vadības klājos viņai nekas nebija darāms, un kapteinis nepalaida garām izdevību to viņai aizrādīt.

—   Viņš ir kaut kur šeit… — Mila atbildēja, kautri smaidīdama.

—   Kurš? Narevs? Jeremejevs?

; — Dēls, — viņa teica. — Zināt — Jurītis pazudis. Viņš ir kaut kur šeit, es zinu. Man viņš noteikti jāatrod. Viņš sen nav ēdis un ir briesmīgi izbadējies, viņam ir bail bez manis, viņš taču vēl ir ļoti maziņš. Vai neredzējāt, kaptein? Dienā ir trokšņaini, bet naktī es dzirdu, kā viņš mani meklē i»r

Viņa ar cerību paskatījās kapteinī, pēc tam viņas acis apdzisa, viņa apgāja kapteinim apkārt un devās pa gaiteni tālāk. Viņš uz brīdi aizvēra acis un pielika plaukstu pierei. Tā bija mikla un auksta, un kapteinis juta, ka viņa roka sāk drebēt.

2ēl: viss beidzies, dzīve pagājusi. Tik maz ir nodzīvots, bet mīlestība jau izsīkusi, un viss pārējais iet uz galu.

Zoja atmeta no pieres matu šķipsnu, apsēdās, nogurusi salika rokas uz galda.

Ko iesākt? Narevs sakaT dzīvojiet! Strādājiet! Vai tad jums nekas nav palicis, ko gribētos izdarīt?

Protams, ir palicis. Bet kālab? Darbs nedrīkst būt bezjēdzīgs laika patēriņš, pat ja laika ir daudz.

Zoja atslēdza skapīti, izņēma ampulu, paturēja to plaukstā.