Viņpus durvīm

Funks (tikko dzirdami): Muļķības, nekas nav vajadzīgs. Es tūlīt.

Komandors (nogaidījis, līdz Funks pilnīgi atgūstas)! Pie mums ir pieņemts pirms lēmuma pārliecināties par visu priekšnosacījumu pareizību. Pagaidām, kā es sapratu, visi secinājumi tiek izdarīti tikai uz spoguļinversijas pamata. Kaptein, vai jums uz borta ir palikušas raķešzondes? Tad izdariet tā: atej iet tālāk no Kosmofiniša —> vietu jums norādīs — un izlaidiet vienu raķeti uz… nu, uz kaut ko …

Dispečers: Atļaujiet.,. Orbītā atrodas «Gulbja» izmestā bāka. Ja jūs atļausit…

Komandors: Izšaujiet raķeti uz bāku. Ja pieņēmumi ir maldīgi, sprādziens nenotiks. Tad jūs nekavējoši saņemsit atļauju finišam. Ja tomēr būs stiprs sprādziens, tad… Un pacentieties to izdarīt viens. Ko dara ekipāža?

Kapteinis: Visi guļ. Pēc finiša atlikšanas es pavēlēju ekipāžai atpūsties.

Komandors: Labi. Lai guļ.

Pauze. ^ *

Komandors: Tagad, kad kapteinis mūs nedzird, es gribu jautāt: vai patiešām visa mūsdienu zinātne un tehnika, kas prasa un saņem kolosālus līdzekļus, nav spējīga izglābt dažus cilvēkus?

Fiziologs (drūmi): Arī šodien dažkārt tepat blakus uz Zemes vai vistuvākajā kosmosā mirst cilvēki spēka gados, un mēs neesam spējīgi tiem palīdzēt.

Komandors: Un tomēr padomāsim beidzamo reizi, ko mēs varam izdarīt un kādu padomu viņiem dot.

Daudzi tā arī nepacēla acis, atcerējās komandors, bet daži saskatījās muļķīgā un naivā cerībā — ja nu kāds no viņiem tagad pēkšņi, nojausmas vadīts, atradīs pareizo paņēmienu, kā visu nolikt savā vietā, apmainīs antiproto- ,nus un antineitronus atomkodolos, no kādiem tagad sastāvēja «Valis» un viss, kas uz tā, pret protoniem un neitroniem, orbītās pozitronus pārvērtīs par elektroniem un kuģis slaidi pametīs nogaidīšanas līniju, un Zeme tā ekrānos vērtīsies lielāka… Bet apgaismība nenāca ne pār vienu, neviens neatrada paņēmienu un nelūdza vārdu.

Funks (no viņa murmināšanas ar grūtībām var atšķirt atsevišķus vārdus): Mēs zinām, kas ir antiviela, un zinām, kādu reakciju rezultātā rodas antidaļiņas. Bet mēs vēl nemākam pārvērst pat elementu atomus, nemaz nerunājot par dzīvo matēriju. Mēs vēl neesam līdz tam nonākuši. Mums nav priekšstata, kā tas notiek. Nevar kustēties ar maksimālo ātrumu visos fizikas virzienos vienlaicīgi… (Negaidot izmisīgi kliedz.) Un tomēr tas ir velns zina kas! Tas nekur neder! Cūcība, vislielākā cūcība. Mēs pārmērīgi domājam par savu drošību. Mums ir jārīkojas, mūsu pienākums … aizklāt viņus ar enerģētisku ekrānu… nolaist uz Zemes vai vismaz izolēt kosmiskajā telpā… Un strādāt, strādāt pie šīs problēmas, kamēr mēs to atrisināsim!

Kāds no konsultantiem: Vai kamēr niecīga kļūme energoapgādē uz sekundes daļu izjauks ekrānu stabilitāti. Vai tāda iespēja ir pilnīgi izslēgta? Cik ilgu laiku aizņems tādas energosistēmas būve? Bet viņi? Pasīvi gaidīt savu glābiņu var dienām, ne gadifem. Taču šajos apstākļos jebkura viņu aktivitāte būs pazudinoša.

Komandors: Kas tad… kas viņiem būtu jādara?

Funks: Jāaiziet. Pēc iespējas tālāk. Saules sistēmā viņi kusīs kā cukurs tējā — lēni, bet neatvairāmi. Es pat nerunāju par draudiem, ko viņi nozīmē visam pārējam. Ja nu mēs neesam pārliecināti par iespēju tos izolēt, tiem jāaiziet.

Komandors: Kurp?

Funks: Uz nekurieni. Tur, kur mazāk matērijas.

*

Labs administrators zināja daudz, arī to, kāda ir trans- galaktiskā kuģa finiša un pasažieru izkāpšanas kārtība. Administrators Karskis to zināja un jau pirms iegulšanās kūniņā rīkojās, lai pamostos agrāk un iegūtu laiku attapties un visu apjēgt. Lai nu kā, bet austošajai dienai bija jākļūst par dižāko viņa dzīvē; te arī visstiprākā nervu sistēma varēja neizturēt. Karskis negribēja ne ar vārdu vai žestu sabojāt iespaidu par sevi tiem, ar ko viņam vēl veselu gadu būs jāstrādā kopā. Administrators iepriekš nolika elektromiega taimeru uz vajadzīgo atzīmi, viegli atrada kūniņas automātikas izslēdzēju, pārlika to uz automātisko regulāciju un tikai pēc tam atļāvās apgulties un aizmigt.

Elektromiegs izslēdzās savlaicīgi. Karskis lēni atvēra acis. Galva bija skaidra, sajūta lieliska. Viņš ieklausījās ar visu ķermeni, bet nesajuta to sīko, pat kūniņā iekļūs- tošo «vibrāciju, kas pavada lielās pārslodzes. Kūniņu varēja pamest. Viņš nospieda pogu, un kūniņas vāks nesteidzīgi pacēlās.