Viņpus durvīm

Dzirksteles tukšumā nodzisa. Kapteinis Ustjugs izņēma zondraķešu palaišanas iekārtas atslēgu, aizvēra mehānisma apvalku un piecēlās.

Visi gulēja, bet viņš jutās ļoti riebīgi, un neviens nevarēja palīdzēt, jo viņam nebija tiesību kādam atklāt bēdīgo ziņu. Kaut kur, iespējams, daudzi cilvēki lauzīja galvu, ļaujot vaļu fantāzijai, lai atrastu iespēju izglābt viņu un visus pārējos, tomēr kapteinis pietiekami zināja fiziku, lai saprastu, ka starp cilvēkiem uz «Vaļa» un visiem pārējiem pasaulē no šī brīža ir bezdibenis un viņš pašlaik vientulībā stāv uz tā malas.

Bija iestājies dziļš klusums un palicis pietiekami daudz laika, lai ielūkotos sevī un mēģinātu apjēgt, vai dziļa ir viņā nožēla, ka viņš izvēlējies tieši šo no visiem iespējamiem ceļiem. Kā tas mēdz būt, bērna negaidīta iedoma nosacīja pusaudža un jaunekļa intereses. Bet bieži vien profesija audzina cilvēku, pirms viņš to apgūst. Viņā apvienojās vēlēšanās ieraudzīt nepieejamo ar tieksmi līdz galam atklāt sevī mītošos spēkus, bet vēlāk, skoļā un akadēmijā, pārdomāt vairs nebija ne laika, ne iemeslu: cilvēks, pat negribot iekļuvis šajā sistēmā, iznāca no tās kā pārliecināts savas profesijas pārstāvis, kas mīl to un mazliet nicina visas pārējās, tāpēc ka cilvēks ir slikts speciālists, ja dvēseles dziļumos neuzskata savu nodarbošanos augstāku par citām. Viņš iesāka kā ekipāžas Devītais loceklis uz milzīgajiem kuģiem, kas tagad der tikai muzeju ekspozīcijām, un aizgāja līdz Pirmajam labu cilvēku vidū, kurus mīlēja un no kuriem mācījās. Viņš nekļuva par vienu no tiem, kurus sauc par varoņiem, tāpēc, ka negadījās tāda situācija, — varonība bieži rodas tur, kur pietrūkst vai nu vēsa aprēķina, vai arī materiālo līdzekļu, bet tajā laikā ekspedīcijās pietika gan viena, gan otra un ar visu tika galā pēc labākās sirdsapziņas. Kad Ustjugs kļuva kapteinis, viņš nāca pie atziņas, ka vieni kapteiņi kļūst par admirāļiem, bet otri aiziet pensijā, un viņš piederēja pie šiem otrajiem: tālākai karjerai bija vajadzīga tāda godkāre, kādas viņam trūka, un tāda neapmierinātība ar savu ikdienas darbu, kādas viņam nebija. Otra atziņa bija tā, ka jābūt labam kapteinim. Cenšoties kļūt par ļoti labu kapteini, viņš dvēseles dziļumos dažreiz nožēloja, ka kopš zināma laika liktenis viņam vairs nesagādā bezizejas situācijas, nedod iespējas pārbaudīt, ko viņš — nobriedušais — ir vērts pēc visaugstākās likmes. Bet viņš to vēlējās, savādāk nekādi neaizdzija brūcīte dvēselē, par kuru zināja tikai retais, toties pats neaizmirsa nekad.

Tas gadījās pirms gadiem divdesmit, kad Ustjugs bija vēl pavisam zaļš; nelaime notika tālu no trasēm, pa kurām virzījās civilizācija. Ekspedīcijas dalībnieku vidū bija pāris, kuru mīlestību redzēja visi. Bet, kā jau tas mēdz būt, atradās arī trešais. Nāves draudi ārkārtīgi saasināja jūtas. Sievietes baidījās atstāt kajītes, neviens vairs nepildīja pienākumus, un cerības izdzīvot kļuva aizvien mazākas. Bija vajadzīga nežēlība urt izturība, lai neviens neaizmirstu, ka viņš ir cilvēks. Ustjugs to neaizmirsa, bet neuzdrošinājās, to izdarīja cits"; viņu nogalināja, pēc tam atjēdzās. Izdevās izglābties; turpmāk cilvēki centās viens ar otru nesatikties. Toreiz Ustjugs nobijās. Bailes viņš nevarēja sev piedot vēl šodien.

Izlūka gaitas cilvēku izsūc ātri. Pēc tam Ustjugs nokļuva uz pasažieru kuģa. Ekipāža te bija neliela, bet pasažieri nepavisam nebija līdzīgi meklētājiem, kas dodas uz pasaules galu. Ustjugs dienēja teicami tādēļ, ka tagad mīlēja ne tikai sabiedrisko stāvokli, ko deva darbs, bet arī pašu darba procesu. Tas agri vai vēlu notiek ar visiem, kuri ilgi darbojas kādā profesijā un kuriem nav izteikta talanta uz ko citu.

Tagad, kad liktenis viņam tomēr sagādājis bezizejas stāvokli, viņš sāka saprast, ka bijis ne visai precīzs, tāpat kā pārējie ar tādu pašu vēlēšanos: viņi ilgojās nevis pēc bezizejas situācijām, bet gan pēc stāvokļa, no kura tomēr ir izeja, tikai ne katram redzama un ne katrs, to atradis, ir spējīgs izmantot. To varbūt varētu nosaukt par kvazibezizejas stāvokļiem, taču patiess bezizejas stāvoklis bija radies tagad. Bija pienācis īstais laiks pajautāt:' vai tu nožēlo? — un pēc pārdomu brīža atbildēt — nē. Tāpēc ka tagad nožēla par izvēlēto dzīves veidu ierādītos nodevība attiecībā pret tiem, kas izvēlējušies to pašu un aizgājuši bojā agrāk — nepaguruši un arī nevīlušies.

Viņš pats bija redzējis, kā gāja bojā daži lieliski un mierīgi biedri. Tāda bija profesijas specifika. Izlūkiem bēdīgo beigu iespēja bija jāparedz iepriekš; tātad nevieb viņu nebija ne pievīlis, ne apmānījis, nebija ko apvainoties ne uz citiem, ne uz sevi. Viņa bojāeja ievilkās garumā, agonija varēja izrādīties ilga. Bet, kas zina, kā jūtas tie, kam tā bija īsa?