Viņpus durvīm

Nonācis pie tāda slēdziena, kapteinis pamāja ar galvu. Spēlēja mūzika. Viņš ieklausījās: Mēnesnīcas sonāte. Kapteinis pasmīnēja. Aparāts — bērnības drauga dāvana —; darbojās nevainojami: uztverot kapteiņa jūtas, tas pats izvēlējās kristālu ar ierakstu, kas atbilda viņa noskaņai. Tas bija brīnišķīgs psihes analizators, tikai žēl, ka citiem to neizdevās piemērot savam noskaņojumam un izgudrotājs tā arī nepaņēma patentu un neizlaida izgudrojumu tautā, jo viņš bija principā pret cilvēku psihes kontroli un tikai saviem draugiem dāvāja mazas kastītes ar īsām antenu adatām; katra aparāta frekvence bija stingri fiksēta. Tātad automāts saprata kapteiņa noskaņojumu pirms paša Ustjuga. Tālākā darbības programma tika uzdota mūzikai. Kapteinis stāvēja, līdz ieraksts izbeidzās. Pēc tam viņš izgāja no centrālā posteņa un soļoja pa kuģi — pa savu māju, savu pasauli, savu dzīvi.

Ustjugs klaiņoja pa «Vali», bet atvadījās no'Zemes. Viņš centās apjēgt, saprast, pierast pie tā, kas ar viņiem bija noticis, bet tas nekādi neizdevās. Atvadas iznāca formālas: kapteinis vēl nespēja aptvert, ka Zemes, uz kuru viņš pašlaik raudzījās no observatorijas caurspīdīgā kupola, ne viņa, ne arī to pārējo dzīvē, kuri atradās uz kuģa, vairs nekad nebūs.

Vēlāk, citā korpusā, piespiedies ar pieri pie kādas baterijas aukstā apvalka, viņš pēkšņi saprata, ka to nevar apjēgt, tāpat kā nevar izprast nāvi: nav iespējams ar prātu aptvert to, par ko nekas nav zināms. Zeme viņu dzīvē bija vienmēr, pat to dzīvē, kas ne reizi nebija apmeklējuši šo planētu, bija dzimuši* un izauguši tālajās zvaigžņu sistēmās. Zeme bija, un doma, ka tagad būs jāiztiek bez tās, neaizsniedza apziņu.

Pasažieru klāja Ustjugs nokļuva pret paša gribu: kājas viņu bija atvedušas šurp. Viņš apstājās pie kādas no kajītēm, zinādams, kas tajā dzīvo, un viņam likās, ka dzird Zojas vieglo elpu, lai gan no kūniņas nebūtu dzirdama pat Jeremejeva varenā krākšana.

Viņš stāvēja pie durvīm un pat nedomāja par Zoju, bet ar visu savu būtni izjuta viņas realitāti, sajuta, kā viņā, par spīti visam, aug prieks. Pēc tā senā gadījuma viņu nomāca vainas apziņa pret sievietēm, tāpēc ka nebija tās pasargājis; tagad viņš no tām vairījās. Pašreiz vainas apziņa pārtapa citā milzīgā sajūtā. Viņam likās, ka arī pēc Zemes zaudējuma viņam vēl atlikusi vesela pilnvērtīga pasaule.

Negribējās iet projām no šejienes… Pēc tam kapteinim likās, ka krēslā pie sienas kāds kustas. Ustjugs piegāja tuvāk, pustumsā viņš pazina padzīvojušo pasažieri Petrovu, kurš visu reisu (izņemot tās stundas, kuras pasažieri pavadīja kūniņās, kuģim ieejot līdztelpā un izejot no tās) nosēdēja vienā un tai pašā krēslā. Īstenībā Petrovs nemaz nav tik vecs, ieskatoties vērīgāk, nodomāja kapteinis. Un diez vai tikai ar vecuma bezmiegu varēja izskaidrot to, ka viņš sēdēja te, kad visiem pasažieriem bija jāguļ kūniņās, lai pasargātos no pārslodzēm, kas bija iespējamas nosēžoties.

—    Kāpēc jūs esat šeit? — stingri noprasīja Ustjugs.

—    Nezinu, — brīdi nogaidījis, klusu atbildēja Petrovs. r— Man ārsti aizlieguši elektromiegu — un cik tad nu manos gados guļ?

Abi apklusa. Kapteinim negribējās palikt vienam.

—    Vai jums tur kāds ir?

—    Uz Zemes?

—    Uz Zemes, uz planētām — vienalga. Pasaulē.

—    SieVa, — atteica Petrovs. Un pēc brītiņa piebilda: ■— Jaunāka par mani.

Kapteinis nopūtās.

—    Vajag gulēt, — viņš teica.

—    Domāju sagaidīt. Laiks jau pienācis, bet kuģis kā izmiris. Vai kaut kas ir noticis, kaptein? Kuģim bojājumi?

Viss ir kā sapnī: puskrēsla, klusinātas balsis.. * Kapteinim uz brīdi likās, ka nekas nav noticis: pārāk neticami viss bija. Un viņš pasažieri nevis sarāja par patvaļīgu kūniņas pamešanu, bet atbildējai Kuģis ir kārtībā.

—   Tātad sakari ar Zemi ir nodibināti?

—   Nē. Kuģi neviens nevar pamest. Pat es.

—    Pat jūs. Un pat administrators Karskis?

—   Ari viņš.

—          Kas tad ir samaitājies? Bojājumi Finišā? Uz Zemes? Kas ir sagājis grīstē?

Kapteinis padomāja.

—i Pasaule.

'—» Ahā, —; bez izbrīna teica Petrovs. — Bet tā ir gadījies arī agrāk. Varbūt es vēl pasnaužu. — Viņš piecēlās, un kapteinis ieraudzīja viņa acis tuvuma; no tām viņš saprata, ka īstenībā Petrovs ļoti grib gulēt.

—; Ieslēdzieties kūniņā, — Ustjugs ieteica.

Petrovs pamāja un nozuda kajītē.

*

Kaut kas nebija kārtībā. Administrators juta: kaut kas nav, kā vajag. Savādi, neparasti. Uztraucoši.

Tukšums ap Zemi. Sprādziens. Kuģa savādā nekustība. Karskis tā arī nodomāja — «nekustība», lai gan «Valis», protams, kustējās pa ieņemto orbītu. Klusums kuģī. Kas noticis? Viņš nebija pieredzējis neko tādu, ar ko varētu salīdzināt pašreizējo situāciju. Laiks gāja. Ekrānā izplatījums joprojām pilnīgi tukšs. Varēja viegli iztēloties, ka Zeme kļuvusi neapdzīvota.

Administrators apņēmīgi devās uz izeju.-

Salonā bija gandrīz pavisam tumšs. Karskim likās kaut kur ar vieglu troksni atveras un aizveras kajītes durvis, viņš atskatījās, bet neko neredzēja.