Viņpus durvīm

—          Komandor, pie jums Slajs no tīrītāja. Varbūt iztiksim bez iznīcināšanas? Es varu to aizturēt ar aizsarglauku4

—    Dariet tā tūlīt. Atbildu es.

—    Klausos!

* .ņiv

—    Turieties! — Karskis paguva pateikt.

Petrovs, izstiepis rokas, pagriezās pret viņu. Ādminis-.

trators ta ari nepaguva saprasti vai večuks gribēja viņu apskaut vai, gluži otrādi, saspiest, piekļaut un sažņaugt…

3*

51

Uzlidoja neredzams vilnis, kuteri pasvieda un sagrieza apkārt. Administrators atsitās ar galvu pret pulti. Kaut kas žvīkstēja, čirkstēja. Masīvais krēsls ar visu aizsarg - sistēmu atrāvās no vietas, uzlidoja virsū administratoram, nobrākšķēja, izšļācās asinis. Petrovam kaut kas trāpīja pa pakausi, un arī viņš zaudēja samaņu. •

Bieza, sarkana lāse nokrita uz pults. Asinis ritēja no pārkostās lūpas. Pavēlnieks saviebās.

—           Kapteini Ustjug! . —1 Klausos.

—    Pievāciet kuteri!

—          Iedzenu viņu. Komandor, laiks kaut ko darīt. Rentgena starojums pieaug. Un pasažierus nevar tik ilgi turēt kūniņās: viņi nav tam sagatavoti.

—           Labi. Te viens no mācītajiem vīriem neoficiāli deva tādu padomu: ja tas noticis ar tevi, visticamāk, pārejas brīdī, pamēģini to vairākkārt atkārtot. Kas zina, varbūt apstākļi sakrīt un viss nokārtojas.

—    Sapratu, — atdzīvojies sacīja kapteinis.

—           Pirms ieskrējiena izsvied kuteri. Kad iznāksi atpakaļ, sameklē to un palaid raķeti. Tas taču tā arī paliks antiviela. Skaidrs?

—    Viss skaidrs. Malacis! Bet kāpēc viņš neoficiāli?

—• Tāpēc, ka tas nav zinātniski, — pieklusinājis balsi, atbildēja komandors.

—           Ahā, — sacīja Ustjugs. — Tātad pret reglamentu. — Viņš brīdi klusēja. — Tuvojos kuterim. Uz izsaukumiem neatbild.

—           Domāju, ka viņi tur cietuši pamatīgi. Bet ko varēja darīt? Jā. Tātad, ja viss iznāk, kā vajag, tūlīt traucies atpakaļ. Sarīkosim tādu sagaidīšanu …

Ustjugs raudzījās sānis — uz ekrānu,' kurā lēni izauga kuteris.

—           Bet ja ne? — viņš klusi vaicāja. — Tad —1 palikt viņpus durvīm?

Komandors noklepojās, kā gatavodamies teikt runu, bet neko nepateica.

—    Es jūs sapratu, — pēc brīža nomurmināja Ustjugs.

—   Jā._ Tad vislabāk, protams, aiziet. Tur — dziļāk vakuumā. Nodrošināt sevi.

—    Kāpēc?

Komandors stingri paskatījās kapteinī.

'—• Dzīve vēl nav galā. Lai arī pašlaik jums nekā nevar palīdzēt. Šo problēmu risinās. Zeme — tas tomēr ir spēks. Es domāju, ka vajag rīkoties tā. Ja pārejas nedos neko jaunu, palieciet tādā attālumā no Zemes, lai varētu uzturēt sakarus. Vismaz parunāties varēsim… Un, raugi, ne pēc gada —; pēc trim, pieciem, desmit tomēr atradīs izeju. Stāvoklis ir draņķīgs, bet nav bezcerīgs, saprati? Tā kā, — viņš saminstījās, —■ pavēlēt nevaru, tad lūdzu: nepieņem galējus lēmumus!

—    Pareizi, — atsaucās kapteinis Ustjugs. — Pavēlēt jūs nevarat. — Viņš apklusa, tad jautāja: —: Atvadīties ļausit?

—■ Diez vai. Vai tu būtu ļāvis?

—    Baidāties no starpgadījumiem?

—1 It kā tu nebaidītos.

Kapteinis paraustīja plecus.

—    Nezinu. Iespējams, ka baidos. — Viņš padomāja. —•- Protams, sekas nav domātas vājiem nerviem. Tomēr cilvēcīgi…

—    Mēs to apsvērām. Notikušais ir nesaprotams. Nesaprotamais baida. Sabiedrība pieprasīs pārtraukt A klases mašīnu reisus līdz iemeslu noskaidrošanai. Ej noskaidro! Taču visai Federācijai vajadzīgi sakari ar Zemi, un klase pašlaik ir tālo transportu līdzekļu pamats … Nu ko es tev te sākšu lekcijas lasīt! — komandors pēkšņi noskaitās.

Ustjugs saprata, ka viņam taisnība. Viņš paliks uz Zemes, un tās intereses viņam ir galvenās. Nevajag savu nelaimi iztēlot par vislielāko planētas mērogā. Kas cilvēcei ir pusotra desmita cilvēku? Nu, Karski vēl atcerēsies, bet mūs — pārējos? Nelaime, protams, bet ne katastrofa … Agrāk bija savādāk, viņš pēkšņi nodomāja. Agrāk vieta, kur dzīvoja tūkstoš cilvēku, skaitījās ne pārāk maza pilsēta, bet tūkstoti var pazīt pēc sejas, un katra pazušana tika ievērota. Savādi, bet dzīvību vērtēja zemāk, vieglāk nogalināja. Mūsu laikā nenogalina, bet ko nozīmējam mēs trīspadsmit visiem piecdesmit Federācijas miljardiem vai cik to ir šodien… Federācijas mašīna ripo un bez mums ari ripos tāpat. Cilvēki jau tik un tā nesēž uz vietas. Cik mēs esam tos pārvadājuši… Katrs ir absolūti brīvs, bet vai tas nozīmē, ka it kā arī vairs nevajadzīgs? Pēkšņi viņš izbrīnījās. Detaļa mehānismā ir nebrīva, bet tikai tur tā noderīga. Ja tā atrodas ārpus mašīnas, tad tie ir lūžņi. i ī Kam gan šādas pārdomas, beidzot nodomāja kapteinis, un viņam iegribējās ātrāk beigt sarunu un kaut mazliet atbrīvoties, pirms sāk darboties.

—          Vai tu mūs nicini? — vaicāja komandors. —; Bet izdari to, ko es tev lūgšu, labi? Ieliec visus brīvos kristālus ieraksta automātā. Es pavēlēju dot tev tik daudz informācijas, cik varēsi paņemt. Vairāk neko tev iedot nevaram. Ierakstīs paātrināti, ar kodu. Tas tevi neaizturēs.

—    Tiks izdarīts.

—          Un otrais: varbūt pamodini ekipāžu. Es viņiem kaut ko pateiktu… Vai ekipāža laba? Es jau pazīstu tikai jūs, kapteiņus.

Kapteinis Ustjugs pakratīja galvu.

—    Nevajag viņiem neko teikt.