Viņpus durvīm

—    Nav tik vienkārši. Vajag pēc iespējas precīzāk atkārtot apstākļus. Pāreja jāsāk tai punktā, kurā mēs iznā- cām, atgriežoties no Antoras, — stūrman, uzdevums tev! Ievērot līdz sīkumam visus režīmus — tas tev, inženier.

—   Skaidrs. Man vajag, kā nākas, izložņāt visus kaktus, ja mēs kārtīgu apkopi nedabūsim.

-Br — Cik ilgu laiku vajadzēs?

—    Pacentīšos ātrāk. Bet pats zini: ieguvums laikā —- zaudējums drošībā. Rēķini r— dažas dienas. Kosmofinišā rakņātos vairākas nedēļas.

» Tad aiziesim tālāk no Sistēmas, nāksies modināt pasažierus.

—5 Vai viņi nesacels brēku? —; interesējās inženieris. — Dzīvosim — redzēsim, — nenoteikti atbildēja kapteinis.

Vajadzēja teikt —= «ja dzīvosim»; «ja» viņš izlaida.

*

Ceļš viņiem bija iztīrīts kā vēl nekad. Visapkārt bija tukšs; Zeme mirdzēja trešajā ceturksnī, arī tīrītājs rēgojās netālu. Kapteinis to izsauca.

—• Ei, vecā slota! — viņš teica, cenzdamies runāt moži. r— Kas klausās? Es — «Valis», kapteinis Ustjugs.

—    Kapteinis Slajs klausās.

—          Kategoriski lūdzu paiet tālāk. Tūlīt sākšu ieskrējienu.

Kapteinis Slajs svārstījās.

—    Redzat, man pavēlēts sekot.. ?

—   Vai tu mani nepazīsti?

—          Jā, — sacīja kapteinis Slajs. —1 Labi, aizeju. — Viņš ievilka elpu. — Tātad laimīgu ceļu.

—          Laimīgi palikt, — atbildēja Ustjugs, ar skumjām saprazdams, ka šie varbūt ir beidzamie vārdi, ko viņš runā ar cilvēku no Zemes. Pēdējie viņa dzīvē.

«Valis», ķirbja un telefona klausules krustojums (kā šīs klases mašīnas dēvēja profesionālajā sarunvalodā), izliekdams orbītu, vienmērīgi paātrināja gaitu. Zvaigznes, uz kuru fona tas bija redzams, notrīsēja, pēc tam tās aizsedza violets mākonītis.

Savādi — «Valis» devās prom viens pats, bet šeit palika visi: flote, Zeme, cilvēki. Uz mirkli komandoram nez kādēļ likās, ka palicis viens — aiziet cilvēki, draugi iet tālāk. Riebīga sajūta, kad draugi iet uz priekšu, bet tu stāvi uz vietas …

Kosmocentrā kāds ieslēdza sēru maršu. — Aizvāciet, muļķi! — caur zobiem pavēlēja komandors.

Violetais punkts gaisa tālē.

CETURTA NODAĻA

— Meitenīte taču ir raudājusi, — sacīja Karačarovs, palūkojies uz salonā tikko parādījušos Veru. — Acis sarkanas kā trusītim. Varbūt jāsaka — kā rubīni?

Fiziķis jutās lieliski. Viņš bija izgulējies, bet pamosto- • ties tūlīt atcerējās, ka jau šodien būs uz Zemes. Nu, saturies! Uz planētas to gaidīja atzinība, iespēja plaši un ar vērienu strādāt; domāt par vēl neaizsākto, ko var apcerēt vispārīgi, neielaižoties sīkumos, — tas ir vislabākais, ko cilvēks var radīt. Un fiziķis bija laimīgs, dungoja pie sevis dziesmiņu, un viņam likās nedabiski, ja kāds raud, — dzīve taču ir tik jauka! Viņš aizbildnieciski uzsmaidīja meitenei.

—■ Mazputniņ! Kas mums nodarījis pāri?

Vera pakratīja galvu un steidzīgi aizgāja. Karačarovs kritiski noskatījās viņai pakaļ — gudrs sirmgalvis, kas zināja, cik maz vērtas jaunības rūpes, un piegāja klāt Petrovam, kas jau bija paguvis apsēsties savā iemīļotaja krēslā.

—          Sveiciens jums, metr! Un visur kaisle liktenīgā, — pamācoši norunāja fiziķis.

Labrīt! —atsaucās Petrovs. — Kālab «metrs»?

Kā! Es taču jums jau teicu, kas jūs esat, —; pensionēts skolotājs, kurš ceļo, lai redzētu pasauli, par kuru pats visu mūžu stāstījis bērniem. Vai man nav taisnība? Es ārkārtīgi labi protu novērtēt cilvēkus jau no pirmā acu uzmetiena. Vai jūs, metr, čemodānu jau esat sakravājis?

—% Neviens vēl nav teicis, ka būtu jau laiks.

—          Ak jā, zvans taču vēl nav vēstījis stundas beigas. Ak dievs, cik jūs visi esat šodien garlaicīgi! Tik saulainā dienā…

Salonā bija parastais apgaismojums, bet fiziķis bija pārliecināts, ka diena ir saulaina. Izdzirdis soļu troksni, viņš strauji pagriezās.

—          Esat sveicināti, jūsu augstība! Vispazemīgākais no vergiem sveic jūs.

«Šodien,» domāja Zoja. «Šodien uz Zemes.» Viņa uzsmaidīja fiziķim, it kā viņas priekšā stāvētu Ustjugs, un Karačarovam pat elpa aizrāvās. Viņš nomurmināja:

—■ Tā nevajag — es varu kļūt akls .u

Rakstnieks ienāca ar čemodānu un nolika to pie sienas.

—          Es esmu tālredzīgs cilvēks, — viņš paziņoja visiem zināšanai. — Cik pulkstenis? Manējam elements nosēdies.

Fiziķis paskatījās savā hronometrā ar kalendāru.

—           Bez divdesmit, deviņi — pēc vispārējā, —: viņš laipni atbildēja, bet tūlīt sarauca pieri un vēlreiz paraudzījās pulkstenī, šoreiz uzmanīgāka —^ Paklau, kāds šodien datums?

—: Trīsdesmit pirmais, protams, — teica Narevs.

—- Bet man rāda pirmo, —i fiziķis neapmierināti sacīja. ; — Kam vēl ir kalendārs? »

—    Arī manējais rāda pirmo, — noteica Mila.

—          Atļaujiet, sacīja rakstnieks. Kā šodien var būt pirmais, ja trīsdesmit pirmajā mums jābūt uz Zemes? Vai tad tā var nokavēties?

Galvoju, ka mēs vēl neesam uz Zemes, = noburkšķēja fiziķis, kura garastāvoklis sāka strauji pasliktināties. — Bet kur mēs esam?