Viņpus durvīm

Viņš pārslēdza sakarus uz hospitāļa nodaļu un novietoja administratoru tā, kā viņam lika. Ekrānā bija redzams, kā vairāki ķirurgi ieņēma vietas pie manipulatoriem. No «Vaļa» operāciju kajītes griestiem nolaidās sarežģīta ģeometriska sviru sistēma, apbruņota ar ķirurģiskajiem instrumentiem, un sastinga virs cietušā. Ķirurgs uz ekrāna izdarīja ātru rokas kustību; savā ekrānā uz Zemes viņš redzēja, kā tieva, spīdoša svira nolaidās un atkārtoja viņa kustību, izdarot griezumu. Šajos apstākļos izglābt roku un kāju bija neiespējami, runa varēja būt par dzīvības glābšanu. Par laimi, asins rezerves uz kuģa bija neskartas. Sakari darbojās lieliski, katra ārsta kustība tika atkārtota ar novēlojumu, kas radās, kamēr viļņi no Kosmocentra nonāca līdz «Vaļa» antenām — ne ilgāk. Kapteinis piespieda sevi skatīties, acis nenovēršot: pārbaudījums jau bija sācies, un viņš nezināja, kāds būs turpinājums, tāpēc viņam bija jābūt gatavam uz visu. Pēc četrdesmit minūtēm operācija bija galā. Roku un kāju varēs reģenerēt; kuģa apstākļos, ņemot vērā tā relatīvi vājo iekārtu, šis process varēja ilgt mēnešiem. Uzklausījis norādījumus, kapteinis ieslēdza reģeneratoru un visu nostiprināja, lai pārslodžu laikā nekas nemainītos. Tikai tagad viņš pateica, ka uz kuģa ir ārste un ka turpmāk tieši viņa novēros slimnieku. Galvenais ķirurgs sarauca pieri, bet neizteica neviena pārmetuma vārda, viņš bija nevis parasts, bet gan Transgalaktikas ārsts un saprata, ka atkāpes no noteikumiem dažkārt ir nepieciešamas.

Kad kapteinis atgriezās centrālajā postenī, tur skanēja mūzika. Ustjugs novīpsnāja: tā bija Trešā Heroiskā, trešā daļa — skerco, allegro vivace. Viņš pagaidīja, līdz noskanēja klusinātais aicinājums uz kauju, — tā viņš uztvēra šo vietu.

—    Jā, — kapteinis noteica pie sevis. — Jādomā, ka automāts notiekošo ir sapratis pareizi.

Kapteinis piegāja pie pults un ieslēdza signālu.

Ekipāžas kajītes pielija ar trauksmes zvaniem.

*

—    Vai mūsu kārta, meistar? — vaicāja Lugovojs. Viņš bija svaigs un bezrūpīgs, valgie mati uz galvas skaisti cirtojās. Labi, biezi mati, neviena sudraba pavediena. Pagaidām.

—    Jā, — kapteinis sausi teica. — Pienākusi mūsu kārta.

Inženieris Rudiks smalki uztvēra kapteiņa intonācijas.

Viņš ātri pārlaida skatienu centrālajam postenim, bet neatklāja nekāda pamata trauksmei.

—    Kas noticis? — viņš tomēr noprasīja.

—    Sēdieties! Pastāstīšu, kāda situācija izveidojusies.

- Viņš paskaidroja ātri. Pēc tam iestājās tāds klusums,

ka, ar parasti nedzirdamo klakšķi ieslēdzoties klimatiza- toram, visi trīs nodrebēja un pacēla acis; pēc tam galvas atkal nolaidās.

Lugovojs skatījās uz savu roku — skatījās tā, it kā redzētu to pirmo reizi mūžā. Gluda, balta āda, gaiši matiņi, vienādi apgriezti nagi. Tagad viņš pirmo reizi ievēroja, ka pirksti — garais zeltnesis — viņam ir mazliet izliekti viens pret otru; uz rādītājpirksta pie paša naga, izrādās, saglabājusies neliela rēta, — te pirms daudziem gadiem bija augonis, — bet vispār, ja padomā, tas nemaz nebija tik sen … Roka, daļa no viņa paša, tagad izskatījās sveša un pat briesmīga; bija dīvaini apzināties, ka šī roka sastāv nevis no normālas, parastas vielas, bet gan no pretējā — nepierasta un drausmīga. Pēc izskata neko nepateiksi … Stūrmanis pagrieza roku ar delnu uz augšu, it

kā tajā izzīmētajās līnijās varētu sameklēt atbildi uz jebkuru jautājumu un pat uz galveno: kas tagad būs?

Viņš paskatījās kapteinī —< zagšus, pēc tam tieši. Kapteinis bija cilvēks, kuram Lugovojs bezgalīgi ticēja, kurš visu zināja un mācēja, ar kuru nekas nevarēja notikt. Kapteinis deva saprātīgas un savlaicīgas pavēles, un, ja viņš šimbrīžam ir draugus kārtīgi pabaidījis, tad tikai tādēļ, lai pēc brīža paskaidrotu, ka izeju viņš jau ir atradis un atliek tikai izdarīt to un to. Lugovojs gaidīja, bet kapteinis vilcinājās, nedeva rīkojumus. Tad stūrmanis noprasīja:'

—    Kas jādara, kaptein? Es esmu gatavs.

~ [1] bet tu, inženier? — vaicāja kapteinis.

Rudiks sevi nepētīja: cilvēks nepadodas precīzam aprēķinam. Viņš lēni pagrieza galvu no viena aparāta uz otru, meklēdams to novirzi no normas, kuru viņš, inženieris, bija palaidis garām pirmajā — paviršajā apskatē. Viss izskatījās normāli, un tas izraisīja inženiērī sapīkumu. Līdz šim viņš bija sastapies tikai ar tādām novirzēm no dabiskās notikumu gaitas, kuras varēja novērst ar instrumentiem un remontautomātiem. Taču tagad aparāti uzrādīja normu, bet kārtības tomēr nebija, ja Ustjugs tā teica. Rudiks paraustīja plecus.

—    Pēc normāliem likumiem, — viņš lēni sacīja, —; mums tagad Kosmofinišā jāiziet profilaktiskā apskate un jānomaina nolietojušies mezgli. Pārējais tev labāk jāzina.

—    Par profilaktiku aizmirsti, — kapteinis teica.

—    Tad komandē, — atbildēja Rudiks. — Kā rīkosimies?

—   Leksim, — kapteinis paskaidroja viņu ierastajā žargonā. — Leksim līdztelpā atpakaļ —.līdz atgriezīsimies normā vai sašķīdīsim gabalos.

—    Tik vien, — inženieris paraustīja plecus.