Viņpus durvīm

Patiešām nevajag. Ko komandors varēja pateikt? Uzve- dieties labi, klausiet kapteini? Kapteinis ir jāklausa tāpat, bet kritiskās situācijās viņu klausa tikai tad, ja viņš patiesi ir tā vērts, un tas jāpierāda viņam pašam, nevis caur priekšniecību. Tā ka pierunāt nevienu nevajag, no tā labāk nepaliks. Komandors to ļoti labi zināja, bet uzskatīja par savu pienākumu piedāvāt kapteinim tādu palīdzību.

—          Pareizi. Tev ar viņiem jādzīvo un jāiztiek ar savu autoritāti. Ko es vēl varu līdzēt tev personiski? Vai uz Zemes tu esi viens pats?

—    Sen jau.

—■■ Tātad neko?

Kapteinis nopietni paskatījās komandorā.

—    Nepieminiet ar ļaunu.

—    Ņem par labu. Nu, dod roku! Ticu. Uz tikšanos.

Ustjugs pastiepa roku pret telpisko attēlu. Pirksti izgāja

caur pirkstiem. Pēc tam komandors izgaisa, palika tikai mirdzošs piena krāsas ekrāns. Tā izskatās šīs pasaules

durvis, kad tās aizver aiz sevis, nodomāja kapteinis.

*

Kuteris bija pieņemts ellingā. Kapteinis pats atbloķēja un atvēra lūku. Viņa uzacis savilkās: lūka parādījās Petrovs. Nobrāzies viņš izskatījās kā pirmatnējas cilts vadonis kaujas krāsojumā.

—• Nu, ātrāk! — teica Petrovs. — Ar viņu ir slikti.

Kapteinis tikai saknieba lūpas. No večuka viņš tādus pārsteigumus nebija gaidījis. Labi, būs laiks — vēl parunāsim par šo tematu.

Karskis, šķiet, bija jau miris. Kutera kabīni kapteinis vairs nepazina: tās zaļās sienas bija nosētas ar sarkaniem plankumiem. Ustjugs ar Petrovu atbrīvoja administratoru no krēsla, kas atradās viņam virsū; kapteinis gribēja saņemt Karski aiz kājām, bet laikus attapās: viena kāja bija izgriezta savādā, neiespējamā leņķī pret ķermeni; Ustjugs paskatījās — un novērsa acis. Kreiso roku acīmredzot arī neizdosies reģenerēt. Viņš pieskārās rokai, Karskis konvulsīvi sarāvās. Tātad dzīvs, labi vēl, ka tā.

Kopā ar Petrovu viņi aizstiepa administratoru uz hospitāļa nodalījumu. Pēc tam kapteinis steidzīgi izsauca ko- mandoru un tūlīt arī paziņoja flotes galvenajam ķirurgam. Kuģis vēl nevarēja aiziet, un, kamēr ārsti, sapulcējušies Ķosmocentrā, apskatīja uz ekrāna nesamaņā guļošo Karski, kapteinis asistēja un, grozot turekļu un siksnu sistēmu, kurā bija ievietots Karskis, te uz vienu, te uz otru pusi, aizvien biežāk raudzījās rentgena starojuma indikatorā.

Kad mediķi bija apskati beiguši un sāka apspriesties, kapteinis beidzot kļuva brīvs. Vajadzēja steidzīgi sagatavot kuģi izejai kosmosā, bet viņš vilcinājās".

Ja «Vaļa» un pasažieru glābšana būtu atkarīga no ekipāžas, Ustjugs nešaubīdamies pavēlētu jebkuram ziedot dzīvību, un katrs komandas loceklis — viņš pats pirmām kārtām — riskētu ar dzīvības briesmām, ja tikai tam būtu jēga.

Meteorītu uzbrukumi, bortos izsisti caurumi, vairs nekontrolējamie reaktori, viltīgie, apslēptie hermētiskuma traucējumi, navigācijas iekārtas sabojāšanās, šizofrēniķis, kas draud uzspridzināt kuģi, — visas šīs un daudzas citas iespējamās nelaimes viņam tagad likās gandrīz vai vēlamas: katra no tām aicināja uz aktīvu darbību, piespieda cilvēkus saņemt visus spēkus un neatstāja laiku bailēm un pārdomām par bēdīgo nākotni.

Bet tagad no viņiem neprasīja neko citu kā tikai mierīgi nogaidīt. Tas pēkšņi izrādījās visbriesmīgākais.

Cilvēki paliek cilvēki. Pašsaglabāšanās instinkts un bailes no nezināmā, lai arī disciplīna un lepnums tiem neļauj parādīties, turpināja katrā dzīvot. Kapteinis zināja, ka pirmajā mirkli, —• vai cilvēki to izrādīs vai ne, — viņus nenovēršami sagrābs izmisums.

Nekas nevar būt briesmīgāks par izmisumu slēgtā telpā. Sekas var būt daudzveidīgas, bet vienādi bēdīgas.

Tāpēc Ustjugs sasprindzināti pūlējās līdz pēdējam sīkumam atcerēties, kā bija rīkojušies inženieris un stūrmanis dažādos gadījumos. Atmiņa nepalīdzēja. Kapteinis vēl un vēlreiz pārliecinājās, ka viņu kopējie lidojumi uz kuģa «Valis» bijuši neizsakāmi veiksmīgi. Asas situācijas, nemaz nerunājot par kritiskām, reisos neradās, un tas bija dabiski: tikai tā varēja kalpot uz pasažieru lainera cilvēki, kas sevi cienīja. Protams, Ustjugs zināja savu biedru pagātni, lai arī tā jau sen vairs netika atzīmēta obligātajos dokumentos; pēc tradīcijas cilvēki, ierodoties uz kuģa, pastāstīja paši par sevi. Tomēr viņi, stāstot par sevi, nemīl glaimus — īsti cilvēki, protams. Un tas, kas šoreiz kapteinim būtu noderējis, palika ārpus lakoniskajām ziņām.

Iespējams, ka šādās pārdomās viņš būtu pavadījis krietnu laiku, bet tās pārtrauca izsaukums. Ārsti bija nonākuši pie kopēja slēdziena un pavēlēja kapteinim gatavot Karski operācijai.