Viņpus durvīm

Viņš piegāja pie izejas uz pastaigu klāja, nospieda plāksnīti, bet eja neatvērās. Toties pretējās durvīs parādījās aktrise, moža pēc ilgā miega. Ieraudzījusi visus kopā, viņa izbrīnā izsaucās, bet tūlīt pasmaidīja, zemu pakniksēja un sūtīja visiem gaisa skūpstu kā no skatuves.

—    Vai es neesmu nokavējusies? Es jūs aizkavēju?

—          Diez vai tā esat jūs, — norūca Karačarovs. — Jāizsauc kapteinis.

Viņš palūkojās Zojā un atkārtoja skaļāki"

—» Izsaukt kapteini! Varbūt viņam ir iemesli vilcināt nosēšanos — man tādu nav!

Zoja piemiedza acis; pat fiziķa netaktiskums nespēja viņai sabojāt garastāvokli.

—          To dara savādāk, — viņa teica. — Nostājieties ierindā kvarterklājā un izvēliet vadoni! Pēc tam var palūgt kapteini un sarīkot dumpi.'

—          Bada dumpi, Narevs precizēja, &3 vai nav laiks brokastot?

—s Jā, —• piebilda Istomins. — Dumpis pēc labākajām literārajām tradīcijām.

—          Man smiekli nenāk", —^ drūmi paziņoja fiziķis un devās uz izeju.

Šajā mirklī uz sliekšņa parādījās kapteinis. Viņa acis sameklēja Zoju, kura neslepdamās viņam uzsmaidīja, un viņš atbildēja ar smaidu, bet tas bija savāds.

—          Kaptein, ■— nikni sacīja fiziķis. — Vai jūs nevarētu pateikt, kad mēs beidzot būsim uz Zemes?

Kapteinis pārlaida pasažieriem gausu skatienu.

—    Visticamāk — nekad.

Iespējams, ka Ustjugs bija gaidījis eksploziju. Tās nebija. Pēc viņa vārdiem atskanēja draudzīgi smiekli: pasažieri uztvēra atbildi kā joku, lai arī varbūt ne pašu asprātīgāko, bet pašlaik viņi bija gatavi smieties, arī atbildot uz vēlēšanos pateikt kaut ko smieklīgu.

Tur nebija nekā neparasta: jebkurš pasažieris domā, ka tikai kuģa avārija var aizkavēt viņa nokļūšanu uz Zemes. Tomēr pagaidām nekas neliecināja par nelaimi: salons bija apgaismots, gaiss tīrs un planējoši automāti jau klāja galdu. Kapteinis savukārt neizskatījās pēc cilvēka, kas tikko būtu novērsis bojājumus: no pasažieru viedokļa Us- tjūgam tādā gadījumā būtu jāparādās darba kombinezona ar testeriem un instrumentiem rokās.

Kapteinis tādu reakciju nebija gaidījis; dīvaini — no pasažieru smiekliem viņam kļuva vieglākajā uz vārdu «nekad» atbilde būtu klusums un pēc tam pār viņu gāztos sašutuma viesulis, viņam nāktos taisnoties; tagad, gluži otrādi, nācās pierādīt savu patiesību cilvēkiem, kas nebija viņam noticējuši. Bet tādās pozīcijās cilvēks vienmēr jūtas drošāk, lai kāda arī būtu viņa patiesība.

Kapteinis atspiedās ar delnām pret galdu un pagaidīja, līdz smiekli noklust. Viņš tikai ciešāk sakoda zobus.

—: Varbūt — nekad, — viņš atkārtoja.

Šoreiz nedroši iesmējās tikai Mila — un ari tad drīzāk aiz pieklājības.

— Kā tas saprotams, kapteini? —- vaicāja aktrise. —i Vai pārnestā nozīmē? Vai patiesi kaut kas ir noticis?

Ar viņiem bija notikusi nelaime. Bet tajā bija daudz kā savāda un pat, liekas, pretdabiska. Un galvenais — lai gan notikums bija katastrofāls, nekas neapdraudēja cilvēku dzīvības.

Kuģis bija jauns, labi konstruēts un stabili uzbūvēts. Tas ne ar ko nebija jāapgādā: «Valis» enerģiju kustībai un iekšējām vajadzībām ieguva no apkārtējās telpas, kurā vienmēr ir izstarojumi. Agrāk cilvēki gāja bojā aiz enerģijas nepietiekamības, no ūdens trūkuma — kā kuģa avārijas upuri; ja katrā glābšanas laivā būtu atsāļotājs, nāve no slāpēm kļūtu par ārkārtēju notikumu: apkārt taču bija vesels okeāns… Tāpat ar enerģiju; tagad diagravitatori deva kuģim iespēju ieskrieties kosmosā, skaldot gravitācijas lauku un izmantojot vienu no tā komponentiem; Dormidontova kondensatoru baterijas, acumirklī atbrīvojot milzīgu enerģiju, ļāva izdarīt pāreju līdztelpā un tur noturēties, bet Simona induktori smēla enerģiju ārējā elektromagnētiskajā laukā. Elektronskaitļotāju vadīti sintezatori kopā ar mehāniskās nodaļas iekārtām izgatavoja gan ēdienu jebkura gaumei, gan mehānismu jaunas detaļas nolietoto vietā, sintezējot elementu atomus no jebkura elementa vai arī no elementārdaļiņām. «Valis» bija it kā pasaule sevī un varēja eksistēt un lidot tik ilgi, kamēr tajā bija kaut viens cilvēks, kas spēj programmēt sintezatorus un komandēt remontautomātiku.

Jā, lielisks kuģis, un cilvēkiem tajā nebija no kā baidīties: ne bada, ne slāpju, ne jaunu tērpu trūkuma. Slimību aizmetņiem šeit nebija kur rasties, bet klimatizatori uzturēja nepieciešamo temperatūru un gaisa mitrumu. Citiem vārdiem, cilvēks varētu, nekā nedarīdams, mierīgi nodzīvot līdz sava bioloģiskā mūža robežai. Tas nozīmēja, ka ne tikai gadu vai gadu desmitus vien cilvēkiem nāksies eksistēt šajā čaulā, nepazīstot nekādu rūpju.

— Dzīvot var, — sacīja Ustjugs un uz brīdi apklusa.

«Ja tikai cilvēki gribēs,» — to viņš skaļi nepateica.