Viņpus durvīm

Inna neprata ielūkoties tālu nākotnē un dzīvoja tikai pašreizējam mirklim. Un šobrīd viņa pirmām kārtām sajuta, ka šķiršanās no Istomina, kas būtu neizbēgama uz Zemes, tagad atkāpjas. Tas ļāva cerēt, ka viņas mazā, nejaušā un varbūt pēdējā laime izrādīsies tāda, kādu viņa nekad nav pazinusi, par kādu sapņojusi visu mūžu, — mierīga un ilgstoša. Aktrise, tāpat kā visi pārējie, neiedomāja, ka viņa nekad neredzēs Zemi. Cilvēkam «nekad» ir tas pats, kas mūžība ar mīnusa zīmi un, tāpat kā «mūžība», pieder pie tiem fundamentālajiem jēdzieniem, par kuriem cilvēkam nav skaidra priekšstata līdz šim brīdim. Cilvēks bieži uztver «nekad» tikai kā ļoti ilgu termiņu, tādā veidā atņemot šim jēdzienam piemītošo bezizeju un kategorismu. Vispār varbūt viņam ir taisnība, jo katra cilvēka personiskais «nekad» ilgst tik, cik viņa dzīve, —i tas nemaz nav tik daudz. Tāpēc Inna piepeši izjuta mieru un pat prieku un, pieradusi savās emocijās dalīties ar cilvēkiem, izpauda tās atklāti.

— O, protams, — viņa teica ierasti, neapzināti smaidot. — Bet… droši vien tas viss nav tik traģiski? Es esmu pārliecināta, es jūtu, ka mēs izglābsimies. Zeme nekad nevienu nav pametusi nelaimē, vai nav tiesa? Atceros, mēs izrādījām līdzīgu lugu… Man pašlaik ir tāda sajūta, it kā mums būtu uzdāvinātas dažas atpūtas dienas. Nu, sakiet, kaptein, — vai tad jūs neesat pārliecināts, ka šīs jaunās pārejas, par kurām jūs runājāt, mūs izglābs? Vai tad jūs šaubāties, ka tās mūs atvedīs atpakaļ uz Zemes? Man tas liekas tik loģiski, ka nerodas pat šaubu ēnas.

Viņa raudzījās Ustjugā, plati iepletusi acis, kas joprojām bija naivas un meitenīgas, un kā parasti slēpa rokas, kuras nodeva vecumu. Ustjugs brīdi nogaidīja. Viņš domāja, ka viņu izredzes ir mazas, —1 tā runāja intuīcija; bet vai tad galu galā viņš varēja visu zināt un paredzēt?

—• Nu, protams, — viņš teica, — cerība ir…

Inna neļāva viņam izrunāt līdz galam.

—    Vai redzat? — viņa turpināja savā dziļajā, profesionāli nostādītajā balsī un sapurināja melnos matu viļņus. — Kālab tad skumt? Doktors Karačarovs, Zoja, Mila — mēs Visi esam žēlojušies, ka mums mūžīgi pietrūkst dažu dienu, lai mierīgi pasēdētu un padomātu vai pabeigtu darbu… Narev, jūs esat profesionāls ceļotājs — vai tad iums tas viss nav interesanti?

—    Innočka, — sacīja Narevs. — Gudriniece, es taču nekurnu! — Viņš pats iesmējās par saviem vārdiem un sasmīdināja visus. — Patiešām — vai vajag vilties Zemē un mūsos? O, mēs vēl slikti pazīstam sevi! Dodiet laiku —; un mēs parādīsim!

—   Laika, liekas, būs atliku likām, — nomurmināja Karačarovs, bet pat viņa ņurdēšana nelikās drūma.

—    Vai Jūs, doktor, esat noskaņots pesimistiski?

—   Nē taču, — teica fiziķis. — Vienkārši man to visu vajag, kā nākas, apdomāt.

—   Protams! Domājiet, centieties… Izmantosim negaidītās brīvdienas un — lai dzīvo pārejas!

*

Uz Zemes un lidojuma laikā Mila rakstīja dienasgrāmatu, kā parasti dara tie cilvēki, kuri nav pārliecināti, ka viņi varēs visu izstāstīt cilvēkam, kas ir blakus, un tikt saprasti. Tas ir atkarīgs ne tik daudz no sarunu • biedra kā no paša cilvēka, no viņa mākas būt (vai ari nebūt) patiesi atklātam. Atklāti cilvēki reti raksta dienasgrāmatas, bet laimīgie, liekas, ar to vispār nenodarbojas. Droši vien Mila nekad nav bijusi laimīga, lai gan, iespējams, sapratusi to ne uzreiz.

Viņa palika uzticīga ieradumam rakstīt dienasgrāmatu arī tad, kad Zeme palika tālu aiz muguras.

«Mēs esam savādi cilvēki: vai nu mākam savas domas labi slēpt, vai arī visi esam ļoti vieglprātīgi un lētticīgi. Bet varbūt tas ir uz labu? Mēs tagad esam tik draudzīgi kā nekad, kopā sākam un beidzam dienu, nezinu, kā citi, bet es jūtos lieliski, man ir dziļš miegs, garastāvoklis visu laiku labs. Mēs visi ļoti gribam patikt cits citam, būt skaisti, protams, — ne jau tikai ārēji.

Protams, ļoti gribas strādāt, darīt savu darbu. Pa īstam . . tas' iespējams tikai uz Zemes. Un Juris… Iztēlojos, kā

ieraudzīšu un apskaušu viņu, —- tad sirds sāk drudžaini pukstēt. Tādos mirkļos man kļūst žēl Valentīna — viņš nevar iedomāties, kas tās par jūtām. Vispār sports viņam atņem visu. Savādi — tas, kas mūs dara bagātus, tai pašā laikā ari noplicina, neatstājot vietu kam citam.

Šodien, kā parasts, diena sākās ar rīta rosmi. Signāls mums lika pielēkt kājās un, tikko paguvu izberzēt acis, kad visi jau sapulcējušies zālē. Tas izskatījās jocīgi: no rīta visi esam izpūruši un mazliet apdulluši. Un tomēr tas ir brīnišķīgi: cilvēki uz Zemes un citām planētām vislabāk jūtas nevis vientulībā, bet sabiedrībā, un mums te arī tas pats jāievēro.

Ar baudu izdarījām rīta rosmi. To vadīja, kā allaž, Valentīns, vingrojām peldkostīmos. Tas ir ērti tāpēc, ka tūlīt pēc rosmes ienirstam baseinā. Tur vietas gana — mūsu tomēr ir ļoti maz, pat šim kuģim, un, kad redzi, cik maz mūsējo, kļūst mazliet baigi.

Šķaidījāmies, spiedzām, vilkām viens otru zem ūdens. Tikai kapteinis peldēja ļoti nopietni. Viņš peld labi. Bet Narevam stils kā profesionālam peldētājam.