Viņpus durvīm

Pasažieri gulēja. Vera, kā solījusi, medicīniskajā nodaļā ieslēdza visas pretpārslodzes un antiinerces iekārtas, pārliecinājās, ka viss ir stabili un droši un bezpalīdzīgais cilvēks, zem apvalka pa pusei dzimstošs no jauna, necietīs, lai arī kas notiktu aiz kajītes sienām. Tad Vera devās uz savu kajīti. Viņa ierasti uzmina pedālim blakus gultai, un gulta pacēlās, atklājot kaut ko mīksti ieklātu, vannai līdzīgu. Vera izģērbās, apgūlās, pārbaudīja, vai gaisa ieplūde ir normāla, un ar baudu sajuta, ka vanna šūpojas kā laiva dzidrā, mierīgā ūdenī starp ūdensrozēm. Vāks lēni nolaidās, un Vera, pirms iegrima miegā, dziļi ieelpoja. Ieelpoja droši vien tāpēc, ka gaisam kūniņā bija viegla ziedu smarža.

Pārējie trīs ekipāžas locekļi sanāca centrālajā postenī. Sēdēja un klusēja. Tad kapteinis sacīja:

—i Nu, ir laiks..

Rudiks pamāja un izgāja. Pēc dažām minūtēm viņš parādījās atkal — šoreiz uz ekrāna. Visi trīs vienlaicīgi ieņēma vietas. Noklakšķēja mehānismi. Centrālais postenis tikko jūtami sašūpojās: tagad tas brīvi karājās kuģa konstrukciju sistēmā, to noturēja tikai elektromagnētisko lauku kombinācijas. Tas pats notika arī ar inže- nierposteni.

Kapteinis nolasīja aparātu rādījumus. Vakuuma pakāpe, telpas izliekums, lauku spriegums — viss atbilda priekšnosacījumiem.

Ustjugs izsvieda kuteri, skaitļotājs noteica laiku, ātrumu^ un virzienu. Tagad kuteris nepazudis, kad viņi atgriezīsies. Pēc tam Ustjugs izslēdza automātus, un atmetās krēslā, mierīgi skatīdamies ekrānā.

Kāpinot ātrumu, «Valis» joņoja tukšumā. Vajadzīgajā bridi Ustjugs nospieda bateriju starteri. Sākās galvenais.

Kauciens pārgāja ultraskaņā. Starpsienas sīki vibrēja kā ūdensvirsma. Aparāti drebēja kā drudzī. Tad vienā mirklī viss izbeidzās.

Aiz borta atkal bija migla, necaurredzama migla, un tajā dzīvoja neredzams melns astoņkājis un svaidīja nekustīgo kuģi no vienas puses uz otru. Lidojuma sajūtas nebija, bet, kā šūpolēs paceļoties un nolaižoties, pakrūtē smeldza un reiba galva, šis kritums likās nepārtraukts, tikai nevarēja saprast, kurp viņi krīt: te likās — lejup, te —= augšup, un gribējās pacelt rokas un atspiesties griestos, lai nesasistu galvu, un vēl viņi krita ar muguru uz priekšu, bet viss palika savā vietā, neviens priekšmets centrālajā postenī neizkustējās. ,

Viņi vēl nekad nebija gatavojušies pārejai ar tādu rūpību. «Kas par ekipāžu!» Ustjugs domāja pat ar tādu kā pārsteigumu. «Pirmklasīga ekipāža, ar tādu nav kauns lidot. Un stūrmanis — atnāca gluži zaļš, kā pienapuika, bet, kā tagad izveda izejas punktā, — nepiesiesies! Ja pagājušajā reisā kāds būtu palaidis aiz borta adatiņu, mēs tagad noteikti būtu tai uzdūrušies, tāda precizitāte…»

Viņš palūkojās uz skalām: bultiņas stāvēja kā uzzīmētas, ne mazākās novirzes, tādu precizitāti pat uz Zemes ne katrreiz vari panākt. Inženierim patīk parūkt, bet savu darbu mīl. Vispār —- sirdsapziņa tīra: ko varējām, to izdarījām. Nolikām figūriņas pēc visiem likumiem, un pirmais gājiens ir mūsu. Paskatīsimies, ko liktenis izspēlēs aizsardzībā. Paskatīsimies…

—   Ustjug, baterijām vajag atelpu, — no sava posteņa ziņoja Rudiks, — gribu pārbaudīt resursus.

—    Labi, — teica kapteinis. — Izejam.

*

Nogaidījis, līdz atjaunojas enerģijas rezerves un uzlādējas baterijas, «Valis» atkal ielauzās līdztelpā, un atkal astoņkājis tos mētāja pēc patikas, bet pēc tam viņi

iznira netālu no starta vietas, ātri sameklēja kuteri, un kapteinis izšāva uz to raķešzondi.

Sprādziens nenotika — kuģis, tāpat kā kuteris, joprojām bija no antivielas.

Rudiks nomierināja kapteini:" baterijas ir kārtībā, var mēģināt vēlreiz. Varbūt tagad viņiem veiksies labāk. Tā taču vienmēr mēdz būt: neveicas, neveicas, bet pēc tam

pēkšņi-izdodas.

*

Otrreiz viņi bija lēcienā gandrīz diennakti. Kapteinis pavēlēja palielināt elektromiega aparātu jaudu, lai pasažieri kūniņās nelaikā nepamostos. Viņi atkal atrada kuteri, un Ustjugs izšāva uz to raķeti. Rudiks dusmīgi paraustīja plecus: nepietiek, ka kuteris cieta netālu no Zemes, arī te vēl to- dauza! Inženierim nepatika, ja maitāja mašīnas, bet rezultātam, pēc kura tiecās Ustjugs, Rudiks ne visai ticēja: rezultāts pielaida nejaušību, bet inženieru domāšana neieredz šo kategoriju.

—           Klausies, — viņš pēcāk teica. — Visi normatīvi ir divkārt pārsniegti. Vai tu noteikti gribi kuģi izļodzīt līdz beidzamajam?

Kapteinis pārlaida ar roku pierei.

—              Muļķības, — viņš sacīja. — Man visu laiku liekas, * ka tas, kas mums vajadzīgs, ir tepat blakus — pietrūkst

kaut kāda sīkuma. Varbūt viss slēpjas tajā apstāklī, ka mēs, kā 'vienmēr, cenšamies tikai noturēties .līdztelpā, bet vajag pamēģināt uz to iedarboties?

—          Vai tad pārejas laikā no Antoras mēs iedarbojāmies?

—           Tad iedarbojās kaut kas ārpus mums. Bet tagad tas nenotiek un ir jāmēģina to kaut kā aizvietot. Nu, it kā mēs atrastos nenoturīgā līdzsvarā: pagrūd ar pirkstu — un mēs nokritīsim vajadzīgajā pusē. Nepieciešams grūdiens.

—    Un kā tad tu grūdīsi?

—           Ir viena ideja. Dari, kā gribi, bet uz tavas sirdsapziņas vēl viens lēciens.