Viņpus durvīm

Kārtībā. Vai vēl vienu?

—- Divus, — sacīja Inna. —Pavisam vajadzēs četrus.— Viņa pasmaidīja. — Mēs mīlam viesus. Tikai, lūdzu, iztaisiet dažādās krāsās. Sarkanu, dzeltenu — pasteļtoņos.

—    Kaut vai desmit, —: inženieris teica. — Tādus niekus taisīt ir vienkārši. Elementāra sintēze. Tā, raugieties! Šeit sastādiet formulu, uz šīs struktūrpults atrodiet vajadzīgo šifru…

Rudiks izturējās droši pret tām sievietēm, kuras, pēc viņa pārliecības, nekādi nevarēja viņam pievērst uzmanību. Toties no vientuļām viņš baidījās. Pēc viņa vārdiem, tās bija pārāk pieļāvīgas.

—    Paldies, — viņā neklausīdamās, savā noslēpumainajā čukstā sacīja Inna. — Iešu meklēt palīgus: krēsli taču vēl arī jāaiznes. To izdarīs vīrieši.

Rudiks paraustīja plecus, aizvēra aizvirtņus, nospieda vajadzīgā krāsotāja pogu un ieslēdza sintezatoru operācijas atkārtošanai. Viņam patika, ka darba rezultātā radās kādi priekšmeti, tie bija inženieriskās varenības reāla liecība. Tagad šāda darba bija gana.

Sintezators pabeidza krēslus, un inženieris to pārslēdza uz metālu,, kad nodalījumā parādījās kapteinis. Viņš piegāja pie pults un palīdzēdams sāka grozīt rokturus. Inženieris nospieda starteri. Nomirkšķinājās gaisma, nodalījumu atkal piepildīja zema, paklusa zuzoņa^

—= Viss kārtībā? —n kapteinis prasīja.

Rudiks mašināli noslaucīja rokas mutautā un iebāza to kabatā.-

—= Tomēr viņi ir savaldīgi, — viņš nosprieda.

—-i Tu tā domā, — noteica Ustjugs. — Cerēsim.

*

Pasažieri patiešām izturējās savaldīgi.

Uzzinājuši, ka mēģinājumi ar vairākām pārejām līdztelpā un atpakaļ, lai pārvērstu antivielu atkal vielā, cietuši neveiksmi, pasažieri pretēji kapteiņa bažām nekrita izmisumā. Neviens histēriski neklaigāja un nebrēca pēc atriebības. Acīmredzot zemapziņā pasažieri bija ne tikai

paredzējuši šādu iespēju, bet arī paguvuši ar to samierināties. Un, kad iespējamība kļuva par bēdīgu realitāti, viņi to uzņēma, kā pienākas kosmosa kuģa pasažieriem.

—   Jā, — Petrovs sacīja. —■ Gadās arī ļaunāk. Mēs esam dzīvi, un tas nav tik maz.

i — Es pat teiktu, ka daudz, — pārtvēra Narevs, apspiežot impulsīvo vēlēšanos protestēt. — Vajag tikai iedomāties, kas būtu noticis, ja Zeme laikus neuzzinātu, ar ko draud mūsu nosēšanās. Brrr!

I To iedomādamies, visi neviļus noskurinājās. Inna uzlika roku Istominam uz pleca un uzsmaidīja rakstniekam. | — Tagad tu beidzot varēsi mierīgi pabeigt savu grāmatu.

—    Jā, jā, —- viņš ne pārāk apņēmīgi apstiprināja. Inna viņu uzreiz saprata — ne velti viņa bija ne tikai sieviete, bet arī radošs cilvēks — aktrise.

[ — Pats galvenais taču ir uzrakstīt, vai ne? — viņa teica. — Radīt. Pārējais ir mazāk svarīgi. T Istomins pasmaidīja, noņēma viņas pirkstus no pleca un pielika pie lūpām.

Fiziķis Karačarovs novērsās un savaikstījās? šodien viņam bija tieksme noliegt sievietes. Kas tad viņas galu galā ir? Sugas nemainīgo pazīmju nesējas, ne vairāk. Ko viņas paveikušas fizikā? Matemātikā? Literatūrā? Glezniecībā? Mūzikā? Tehnikā? Ja kaut kur arī var atrast .pa vienam vārdam, tad izņēmums tikai apliecina likumsakarību. Sievietes nav spējīgas abstrakti domāt, un, pat vērtējot cilvēkus, viņas pastāvīgi kļūdās.

Viņš dusmīgi palūkojās Zojā. Izsekoja viņas skatienam. Zoja nenovērsa acis no Milas. Jaunā sieviete bija bāla*

—    Vai jums nav slikti? —- Serova satraukti vaicāja.

—    Nē. Nē, nē. Viss kārtībā. —■ Mila ievilka elpu un pat pasmaidīja. — Bet man gribētos ar kaut ko nodarbo-

! ties. Mums visiem vajag kaut ko darīt, vai ne? Kamēr mēs vēl neesam pieraduši…

—    Nu protams! — pēc mirkļa iesaucās Narevs. — Mums ir milzums visādu darbu! Vispirms — jāiekārtojas, kā nākas, ja jau mēs te dzīvosim. Un šeit, Mila, mēs nekādi neiztiksim bez sievišķīgās gaumes un jūsu — speciālista padoma. Kaptein, ja nemaldos, mums šeit ir divdesmit četras kajītes?

š =s 2004 81

—          Pirmajā klasē, — kapteinis precizēja. — Un trīsdesmit divas — tūristu klasē.

—          Tūristu klasi liksim mierā, — Narevs atmeta ar roku. — Tāpat jau katram no mums iznāk pa trim kajī- tēm — pat pārāk daudz. Lai katrs pēc savas gaumes iekārtojas divās trijās telpās. Vai jūs, kaptein, neiebil- stat?

—    Neiebilstu.

—    Varbūt ari jūs ar saviem biedriem pārvāksities šurp?

_— Nē. Saprotiet mūs pareizi: kuģis ir jāuzrauga un

jākopj.

—          Nestrīdēšos. Tagad mums jāsadala telpas atbilstoši katra vēlmēm, jāizveido plāna un iekārtu uzmetums… Ak, mani draugi, mums te ir tik daudz darba, ka grūti pat iedomāties, kad mēs ar to tiksim galā!

Tas viss bija saprātīgi, bet Karačarovs nevarēja tāpat vien piekrist: kaut kā taču bija jāparādās viņa personības savdabībai, bet fizikā te neviens neko nesaprata. Un viņš noņurdēja:

—• Vajag strādāt! Es, piemēram, nevaru atļauties atrauties no galvenā.

—          Katrs var pavadīt laiku, kā vēlas, — Narevs piekrita. — Vai jūs, Mila, neatteiksities?

Mila pamāja, bet Narevam likās, ka Mila dziļāk nekā citi pārdzīvo notikušo.

—          Un jūs? — Ceļotājs pagriezās pret Istominu. — Droši vien arī gribēsit vispirms pievērsties grāmatai?