Viņpus durvīm

Vajātāja elpa bija jūtama jau pavisam tuvu, aprepušie pirksti noslīdēja pa Istomina kailo muguru, taču nespēja viņu apturēt. Tad bēgošais apgriezās un ar spēku iesvieda šķīvi sekotājam tieši sejā.

Liekas — šķīvis trāpīja pa virsdeguni. Vajātājs ierēcās un pacēla rokas pie acīm.

Istomins uzšāvās vēl dažus stāvus augstāk un apstājās, ar grūtībām atvilkdams elpu. Pretinieks gaudoja lejā, tad kļuva dzirdami viņa nedrošie soļi, aizvien klusāki un klusāki: viņš kāpa lejup, atteicies no pakaļdzīšanās.

Rakstnieks apsēdās uz aukstā metāla pakāpiena un sāka raudāt. Viņš bija palicis bez šķīvja un zināja, ka jaunu nekur nedabūs. Tagad viņš varēs ēst tikai pie sintezatora, saņemot putru bļodiņveidīgi kopā saliktās plaukstās. Viņam nāksies iet ārā divreiz, un viņu agri vai vēlu notvers un -nositīs tas pats cilvēks," kam tagad bija nopietns iegansts naidam.

Istomins lēni piecēlās un ar delnas virspusi noslaucīja asaras. Viņš juta, ka viņā sāk kūsāt pirmatnīgs niknums.

Galu galā, lai arī sekotājs bija veiklāks, toties tagad Istomins ir spēcīgāks. Viņš, liekas, ievainoja pretiniekam acis. Ja varētu atrast ieroci — kaut kādu sitamo, nūju —, viņš vēl pagūtu notvert pretinieku pie sintezatora, uzvarēt un atņemt trauku. Lai vājākais iet bojā!

Istomins atkal sāka rāpties augšup. Kāpnes vītņveidīgi vijās un pēc vēl pārdesmit pakāpieniem noveda viņu pie aizslēgtām durvīm.

Rakstnieks tās atvēra, iegāja plašā telpā un ziņkāri apskatījās visapkārt.

Te atradās kaut kādi priekšmeti. Pirms dažiem gadiem literāts, iespējams, būtu tajos pazinis kuģa vareno mašīnu vadības iekārtas. Tagad viņš to vairs neatcerējās un necentās atcerēties.

-Viņš paraudzījās apkārt, nūju meklēdams. Instinkts viņam teica, ka te var atrast ieroci. Un Istomins patiešām to ieraudzīja.

Tā bija gara dzelzs nūja, kas rēgojās no grīdas blakus kaut kādam paaugstinājumam. Nūja bija sarkana un izskatījās iespaidīga. Krāsa uzvedināja uz domu par cīņu un iedvesa drosmi.

Rakstnieks piegāja un satvēra nūju. Tā nepadevās. Viņš uzspieda stiprāk.

Viņš ilgi centās izlauzt nūju no grīdas spraugas, kur tā bija? iestiprināta. Beidzot apakšā kaut kas nokrakšķēja — un nūja sāka slīdēt pa plaisu.

Istomins nezināja, ka tas bija rokturis dzinēju ieslēgšanai pilnā jaudā avārijas gadījumā. Kādreiz šo rokturi izmantoja nepieciešamībai ātri attālināties no kāda ķermeņa, sadursme ar kuru varēja apdraudēt kuģi.

Visās «Vaļa» telpās iegaudojās sirēnas. Pēc šīm skaņām pasažieriem vajadzēja steidzīgi ieņemt vietas kūniņās. Tam deva trīsdesmit sekunžu laika; atgādnes uzraksti bija redzami katrā kajītē. Ja kāds nebija paguvis savlaicīgi noslēpties, tam vajadzēja nospiest signālpogu zem attiecīgā uzraksta. Saņēmuši signālu, dzinēji nedaudz nogaidītu: viņiem rezervē vēl atliktu trīsdesmit sekunžu.

Sirēnas kauca; cilvēki, kas vēl dzīvoja kajītēs, kā arī pats Istomins tās dzirdēja. Vienlaicīgi nedzīva balss sāka skaitīt sekundes. Bet cilvēki jau sen vairs nelasīja uzrakstus un bija aizmirsuši to jēgu. Sirēnu gaudoņa izsauca bailes, bet balss — ziņkāri, tomēr neviens pat nepalū- kojās uz kūniņu pusi. Kāds atieza zobus, cits ar plaukstām aizsedza ausis. Pogu zem uzraksta nenospieda neviens. Ar sarkano rokturi ieslēgtais avārijas automāts signālu nesaņēma. Tieši pēc trīsdesmit sekundēm ierēcās dzinēji un gluži kā lielgabala šāviņu izšāva kuģi uz priekšu.

Cilvēki to nebija gaidījuši. Un gāja bojā jau pirmajās sekundēs, saspiesti pret sienām un salauzti pret mēbelēm.

Istomins tika uzsviests uz roktura un nobeidzās kā kukainis uzsprausts uz kniepadatas.

Tā beidzās nākotnē …

*

Visi satriekti klusēja. Narevs pārtrauca klusumu.

—    Spīdoši! — viņš teica. — Manuprāt, spēcīgi. Bet, protams, apstrīdami. Man, piemēram, nākotne tēlojas pilnīgi savādāk. Tā taču atkarīga no mums — un mēs jums esam pateicīgi par brīdinājumu. Tas ir pilnīgi pareizi, mēs nedrīkstam sašķelties. Doktor Karačarov, mēs gaidām, ka nākamajā reizē kaut ko tikpat interesantu mums pastāstīsit jūs.

—   Es esmu pētnieks, nevis popularizētājs, —; norūca fiziķis.

—          Bet, doktor, «= teica Zoja. — Vai tad jūs patiešam nenolaidlsities līdz māsu līmenim?

—•: Hm, — šaubīdamies izdvesa Karačarovs.

—          Bet Federācijas čempions, — Inna sacīja, uzsmaidīdama Jeremejevam, — pastāstīs mums par sportu …

—    Un jūs — par teātri… — turpināja Petrovs.

—■ Ar prieku. Bet jūs^ pats?

—          Nu, es, — teica Petrovs. — Es patiešām vēl nezinu. Liekas — dzīvē nekas interesants nav gadījies. Lai gan..i es padomāšu.

—          Un vēl, — neapņēmīgi uzsāka Jeremejevs, kurš vienmēr kautrējās publiski izteikties. — Mēs taču varam ne tikai sarunāties, bet arī spēlēt. Kaut reizi vai divas nedēļā. Te mums ir brīnišķīga zāle, var organizēt sacensības, lai arī ne meistaru līmenī, bet, kā mēdz sacīt, galvenais taču ir nevis uzvarēt, bet gan piedalīties.

—- Bravo! — Narevs iesaucās. Mila pagriezās un noskūpstīja vīru uz vaiga.