Viņpus durvīm

—          Nu, — kapteinis pavisam nomierinājies sacīja Isto- minam, — šķiet, jūsu ieskats nākotnē tomēr bija pārāk drūms, vai ne? Un neapvainojieties, lūdzu, bet tāda roktura uz kuģa nav. Es nezinu, kur jūs esat to redzējis.

—          Neatceros, — nomurmināja Istomins: viņš apjuka, dzirdēdams klausītāju kritiku. — Man tā vienmēr ir licies… — Viņš samulsis pasmaidīja. —■. Rakstnieki vispār nav pareģi. Drīzāk skaidrotāji.

Kapteinis pamāja. Viņam kļuva aizvien priecīgāki bažas nozuda, izgaisa optimismā, kas pieplūda kā ūdens dambja priekšā, cēlās augšup …

—          Bet administrators! — Petrovs teica. — Cik daudz viņš varēs pastāstīt, kādas idejas viņam nāks prātā — ļaujiet viņam tikai tikt uz pekām!

—          Doktor,*— Nareva balss izskanēja dziļā klusumā, r—: Vai viņam kļūst labāk?

—    Jā.

Ārsti vienmēr saka jā. Līdz zināmām laikam.

Atkal iestājās klusums. Bija laiks šķirties un katram ķerties pie sava darba. Bet neviens nekustējās, un tad Narevs noprasīja savā asajā, netīkamajā balsī, to nepie- klusinot, kā viņš parasti mēdza:

—          Kaptein, vai tad mums patiešām nav nekādu, pilnīgi nekādu cerību atgriezties? Kaut kādas iespējas —i viena no simta, no tūkstoša, pat no miljona?

= Te nepieciešams speciālists varbūtības teorijā, — atbildēja Ustjugs, brīdi padomājis. — Bet es uzskatu, ka varbūtība pilnīgi izzudīs tikai reizē ar dzīvību.

Un tas viss. Saproti, kā gribi.

—           Nē, lieliski, lieliski, — atkārtoja inženieris Rudiks, izņemdams no izejas kameras dažas fiziķa pasūtītās metāla detaļas.

Atbildes vietā kapteinis teica?

—          Bet neviens no viņiem tā arī neieminējās par Zemi, par to, kas palicis uz tās. It kā tās vispār nebūtu bijis.

—    Vai, tavuprāt, tas ir slikti?

Es nezinu. Ja nav Zemes, tas nozīmē, ka nav arī pagātnes. Viņi ir ar mieru par to domāt tikai nākotnes formā. It kā atmiņu būtu zaudējuši. Bet, ja cilvēks atceras un negrib runāt, tas nozīmē, ka viņš netiek galā ar pagātni. Nevis viņš pavēl pagājībai, bet otrādi. Tas nozīmē, ka pagātne viņā sēž kā skabarga. Un augonis augs. Es justos daudz mierīgāk, ja viņi runātu par Zemi. Protams, skumji, bet mierīgi. Kā mēs abi.

—    Vai tad mēs runājam?

Kapteinis negribot pasmaidīja.

—          Nu, mums pašlaik prātā kas cits. Vai tu apskatīji baterijas, kā nākas?

—    Vēl ne. Narevs ir kārtīgs vīrs, vai ne?

—    Droši vien. Lai gan… žēl, ka administrators guļ.

—    Nekas. Piecelsies.

—          Cerēsim, — kapteinis teica. —- Lai gan — viss var būt. Viņš nelieksies, bet var salūzt.

*

—           Reģenerācija notiek lēni. Šīs pārejas tomēr ir traucējušas: tik drausmīgas vibrācijas! Pastiprināsim stimulāciju, tad ies ātrāk. Vai jums nav apnicis?

—           Ko jūs, doktor, man tas ir ļoti vajadzīgs. Savādāk es visu laiku no kaut kā baidos: vai jūs ari?

Zoja pamāja.

-— Man ir bail. Kā visiem. Tagad nedrīkst palikt vienatnē. Kaut kas jādara, par kaut ko jārūpējas. Mums vajag vienmēr par kādu rūpēties .. i

Vera uz mirkli pieglaudās ar vaigu pie viņas plaukstas. Zoja noglāstīja meitenes plecu.

—    Nu, līdz rītam.

—    Uz redzēšanos, doktor!

Vera palika viena. Viņa, liekas, iesnaudās. Viņu pamo-; dināja balss.

—    Māsiņ, — klusi sauca administrators. — Māsiņ.; ļ

Vera satrūkās, cīnīdamās ar snaudu.

—    Kas ar mani noticis? Es esmu slims?

Balss nāca no caurspīdīgā kupola, bija vāja un drē-j bēja — vai varbūt sarunas iekārta to tā izkropļoja?

—    Guliet mierīgi.

—    Kur es esmu?

—    Hospitālī.

—    Tātad uz Zemes?

Vera neatbildēja.

—    Māsiņ, vai jūs mani dzirdat?

—   Jūs nedrīkstat tik daudz runāt.

—    Vai mēs esam uz Zemes?

—    Lūdzu, izdzeriet!

—          Vispirms atbildiet. Un kas ar manu roku? Un kāju?. Es tās neredzu. Kut…

—    Neko es neteikšu, kamēr neizdzersiet zāles.

—          Tātad neesam uz Zemes… — nomurmināja administrators. — Man likās — tas ir mēness. Bet tur tikai gaisma atspīd.

—   Vai tā jūs traucē?

—          Lai deg… Es sen neesmu redzējis mēnesi, māsiņ.; Sapņoju, ka brīvajā laikā klaiņošu mēness gaismā… PēЈ cik rūgts!

—    Nekas. Tas ir veselīgi:

—    Es atcerējos: jūs neesat māsa. Jūs esat Vera.

—    Jā.

—    Vai man vēl ilgi jāguļ?

—   Ja būsit mierīgs, tad ātri tiksit uz kājām.

—    Bet varbūt… nebūs uz kā piecelties?

—    Piecelsities. Bet tagad guliet.

—   Vera … Dodiet roku.

—    Kāpēc?

—    Tā es ātrāk aizmigšu. Man nez kādēļ ir bail.

—          Tas nozīmē, ka paliek labāk. Kad cilvēkam ir slikti, viņam nav bail. — Vera šaubīdamās nospieda pogu, kupols pacēlās, siltais, ar skābekli piesātinātais gaiss piepildīja kajīti. Vera uzlika karsto plaukstiņu uz viņa del-.

nas, viņai vajadzēja liekties tam pāri, jo reģenerētā roka vēl bija pārāk vārīga. — Tā. Aizmiedziet! —; Neņemiet roku nost. Tā ir labāk, f— Aizmiedziet, administrator!

Jā… — viņš nomurmināja. — Es esmu administrators … Pavisam aizmirsu.