Viņpus durvīm

Pietika viņam izdzirdēt, ka pašlaik tiešas briesmas nedraud, ka nebūs mokoši jāiet bojā, pieķeroties kuģa atliekām un daloties pēdējā gaisa malkā un barības drupatā, lai domas par zaudēto acumirkli izstumtu no viņa apziņas galveno — domas par nākotni: zaudēts bija vis- „ Vērtīgākais. Administrators pirmkārt saprata, ka neno- kļūš Padomē ne šodien, ne rīt un vispār nekad un darbu, kuram gatavojoties tika tik daudz atdots un no kura tika tik daudz gaidīts, viņam tā arī nenāksies veikt. Sapratis to, Karskis sajuta ķermenī savādu tukšumu — bija zudis mērķis, pēc kā viņš tiecās. Administrators, kurš visas beidzamās dienas domās jau dzīvoja uz Zemes, iztēlē satikās un dalījās domās un idejās ar citiem Padomes locekļiem, idejās, kas viņam bija radušās teorētiskā pamatojuma apguves piecu gadu laikā, — administrators pēkšņi jutās tā, it kā viņu ilgi un neatlaidīgi būtu pierunājuši vakarā atnākt ciemos un viņš būtu ilgi pārlicis, beidzot aizgājis un atradis durvis aizslēgtas — neviens neatsaucās uz zv^jiu un neatvēra, bet logi bija gaiši un iekšā dzirdamas balsis. Tas bija apvainojoši un pazemojoši. v

Viss, ko Karskis patlaban izjuta, vēl nebija pārtapis skaidrās domās; tās nebija frāzes, bet noskaņas, ne vārdi, bet krāsas, kurās pēkšņi iezaigojās apkārtne. Tomēr, pat vēl nepaguvis aptvert visa notikušā traģiskumu, administrators zemapziņā jau apjēdza, ka ar viņu ir apgājušies slikti, rīkojušies necienīgi. Kā jau visi, kas pamatīgi izzinājuši cēloņu un seku likumu gudrību, viņš vispirms domāja nevis par izejas meklēšanu, bet gan par to, kas vainīgs notikušajā. Un tāds varēja būt tikai kapteinis.

—    Kā tad jus, kaptein, kaut ko tādu pielaidāt?

—    Varu atkārtot,. *

Kapteinis noteica šos vārdus sausi, oficiāli, bet galva bija kā dūmakā. Viņš nāca šurp ar prieku un cerību, nāca pēc padoma, bet nokļuva, liekas, pratināšanā, pie tam neobjektīvā pratināšanā. Kapteinis nenoliedza savu vain'A, lai gan zināja, ka neviens Temīdas pārstāvis to nevarētu formulēt, jo tā piederēja pie ētikas, nevis pie jurisprudences. Ko administrators gribēja: lai kapteinis atteiktos no komandiera pienākumiem? Tas būtu visvieglākais, bet Ustjugs saprata, ka nesīs savu smagumu tālāk, lai arī kā cilvēki izturētos pret viņu un lai kā arī viņš pats gribētu no šī smaguma tikt vaļā. Tā bija vilšanās sajūta, kas pašlaik pārņēmusi kapteini; zinādams pats savas vājības, viņš zemapziņā tādas liedza administratoram, lai arī pat visaugstākajā postenī cilvēks paliek cilvēks. Administrators izrādīja vājumu, tātad palīdzību no viņa nebija ko gaidīt un varēja izturēties tikai stingri oficiāli;

To visu Ustjugs pat nedomāja, bet juta, turpinādams savus paskaidrojumus. Vispār viss jau bija pateikts, un Ustjugs pieķēra sevi, ka tikai novelk laiku. Viņam kļuva kauns, un viņš pārtrauca savu runu ar sausu «Man viss», pārtrauca tik negaidīti, ka Karskis inerces dēļ vēl brītiņu klusēja.

—          Tātad — mums praktiski nav iespēju atgriezties uz Zemes? Un arī ne uz kādu citu planētu? — viņš beidzot noteica, acīm savādi mirdzot. — Ak, nemirstīgie dievi, es pazīstu jūsu ironiju!

—          Ja parādīsies kaut vismazākā iespēja, tā tiks pilnībā izmantota.

—    Baterijas? …

—    Tikko stāvoklis noskaidrosies, jums paziņos.

Bet reakcija jau bija iestājusies, un Karskis, raudzīdamies kapteinim garām, nomurmināja:

—    Varat neziņot. Kas no tā mainīsies?

—    Patiesībā jūs mums esat vajadzīgs: jūs esat vadītājs.

—    Spēcīgi teikts. Divpadsmit cilvēkiem?

Kapteinis būtu varējis sacīt, ka divpadsmit — tas ir daudz, sevišķi slēgtā telpā, un ka ikkatrs no divpadsmit grib dzīvot ne mazāk kā ikviens no tūkstoša vai desmit miljardiem. Bet Karskis ar rūgtumu domāja, ka visu viņa kā vadītāja varenību grib izmantot ducim cilvēku. Dot komandēt pulkvedim nodaļu, lai gan te ir vajadzīgs labi ja seržants.

Viņam nebija taisnība, bet viņš bija slims.

Negaidot turpinājumu, kapteinis piecēlās.

—          Veseļojieties, administrator! — Ustjugs teica un izgāja, un viņam likās, ka viņa kabatas bija pilnas ar cerību drumslām.

Zoja un Vera gaidīja aiz durvīm.

—    Nu, ko viņš?

—    Vai jūs viņu nenogurdinājāt?

Kapteinis tikai pašūpoja galvu. Viņš lūkojās Zojā. Lūk, uz ko viņš vienīgi varēja paļauties. Uz viņas palīdzību, uz viņas atbalstu.

—    Zoja …

—    Jā, — viņa sacīja. — Es klausos.

Esmu sagaidījusi, viņa nodomāja. Šajā brīdī. Viņš ir atnācis. Beigas pārpratumiem. Viss būs labi..,

r— Vai mēs varam satikties? Mazliet vēlāk?

Jā, ja tu vēlies.

• = Ļoti.

—    Kur?

Viņš pateica bez vilcināšanās:"

—    Pie manis, ja tu neiebilsti.

Viņa pasmaidīja.

—    Nē, protams. Pie tevis.

Kapteinis paskatījās Verā. Meitene pacentās ātrāk nodzēst sejā smaidu.

—    Es tagad būšu energodzinēju nodalījumā.

—    Labi, — cienīgi atbildēja Vera.

Pienācis laiks nopietni apskatīt baterijas, aizejot nolēma kapteinis. — Lai beidzot kaut ko izlemtu. Pienācis laiks pieņemt lēmumus…

*