Viņpus durvīm

Viņš atkal iegrima nemaņā. Vera ilgi neņēma nost roku, jūtot, kā uzblīst un saplok asinsvads zem ādas, kā tek asinis. Tās pulsēja ātri un nemierīgi. Neaizsargātais cilvēks gulēja, paļaudamies viņas aizgādībai. Un Verai likās, ka arī viņas sirds, gluži kā sabalsojusies, sāk sisties straujāk.

Futbolbumba bija skanīga, sitiens — pārliecinošs, pašsajūta — normāla. Jeremejevs sporta zālē godīgi izpildīja to, ko viņš sauca par iesildīšanos. Kad nomierinājās sirdsapziņa, kas viņu vienmēr tirdīja, līdz viņš nebija izdarījis noteiktu skaitu sitienu un spēju izrāvienu, viņš atvēsinājās un mazliet papeldēja baseinā un tikai tad jutās kā cilvēks, kam ir tiesības būt ar sevi apmierinātam. Viņš izrāpās no baseina, noberzās, apģērbās un devās pusdienot. Kā vienmēr, viņš nedaudz kavējās, bet pie tā visi bija pieraduši. Jeremejevam bija speciāla diēta. Viņš pats gāja uz sintezatoru, izvēlējās un pasūtīja, un par to mazliet kautrējās: viņš negribēja, lai to uzskatītu par izlepušu.

—    Kur Mila? —■ viņš noprasīja pie galda sēdošajiem.

—    Ieejiet pie viņas, — sacīja Inna. — Viņa skumst.

Jeremejevs baidījās tikai no viena: slikti nospēlēt. Fanātiski uzticīgs sportam, viņš sen jau vairs nedomāja par vērtīgo un pārejošo šajā darbības veidā vai par tā nosacītību cilvēces vērtību sistēmā. Viņš nevarēja pat piecus vārdus pateikt, lai nesāktu sarunu par spēli — vakardienas vai aizparīta, bet, ja tā bija paredzēta šodien, tad viņš vispār nerunāja, aizņemts ar sevi un spēli. Pašlaik viņš juta, ka zaudē formu tāpēc, ka nodarbības vienatnē nekādi nevarēja aizstāt īstu treniņu. Ja viņš zaudē formu,

tad tas nozīmē, ka, pat guvis iespēju spēlēt, viņš nespēs ziedot sevi visu spēlei, ko no viņa parasti gaidīja. Šī doma viņam iedvesa bailes. Un kā fiziski labi attīstītam bērnam ar mazliet aprobežotu iztēli, tomēr — bērnam, viņam bija nepieciešamība pieglaust kādam galvu, sajust uz pakauša siltu un uzticamu cilvēka roku, pamirt, pieklust, sakopojot spēkus. Un kaut kas ir noticis ar Milu -. ?

Jeremejevs steidzīgi iegāja kajītē. Mila saritinājusies gulēja uz dīvāna. Jeremejevs brīdi stāvēja domādams.;

—           Inna tevi liela: stāsta, ka tu esot labi iekārtojusi viņas istabas.

—          Vai patiesi? — Mila vārgi pasmaidīja. — Man pašai arī likās, ka ir iznācis labi.

—    Un Zojai arī.

—    Es cenšos visiem. Vēl jāiekārto Narevam, fiziķim. rS

Jeremejevs apskatīja kajīti.

—    Vai mēs neko nepārveidosim?

Atbildi nedzirdēdams, viņš atskatījās. Mila bez skaņa3 raudāja.

Viņš apsēdās blakus, apskāva viņu un čukstēja?

—           Zini ko, varbūt mums arī nevajag. Es domāju — mēs atgriezīsimies. Drīz, pavisam drīz. Man ir droša priekšno-: jauta.

Sieva turpināja raudāt.

—    Nu, ko tu? Nu, ko?

—           Tu nesapratīsi, viņa gribēja sacīt, bet nepateica^ tikai nomurmināja:

—          Vienalga… neiznāk, kā iecerēts. Vajag gravīras.n gleznas…

—    Nu, piekar!

—    Sintezators netaisa … gravīras. Neko tādu;; 5

Viņš apskāva Milu ciešāk.

—    Nē, — viņa murmināja. — Laid! Tūlīt pāries.

—           Jāturas, — viņš teica. — Tā vajag. Nu, iedomājies tikai — gravīras! Bez daudz kā var iztikt. Man arī kaut3 kā jāiztiek bez spēles.

Ak, kā viņa to neieredzēja šajā brīdī! Nokratīja nost viņa roku.

—    Miliņ! Nu, nevajag! Nu, ko tu!

Mila slaucīja asaras.

SESTĀ NODAĻA

Kapteinis Ustjugs nekad nebija visai labi ieredzējis pasažierus: visnemierīgākā krava. Pašlaik viņš piespieda sevi tos mīlēt, centās saskatīt katrā iespējami daudz labā. Iemeslu šādai rīcībai bija daudz. Tagad viņš bija pasažieru priekšā vēl vairāk vainīgs, nekā uzsākot lidojumu no Zemes: viņa vainas dēļ baterijas bija izgājušas no ierindas, bet, kad esi vainīgs, ne vienmēr vaicā, vai tu esi kļūdījies, tiekdamies pēc cēla mērķa, vai vienkārši aiz nevīžības un domas truluma. Pasažieri vai nu patiešām nesaprata, ka viņš ir vainīgs, vai arī negribēja to saprast un uzvedās tā, ka neko labāku arī nevarēja vēlēties.

Normālos reisos kapteinis rādījās pasažieriem divas trīs reizes mēnesī, turpretim tagad viņš veselām dienām bija kopā ar viņiem, lai vienmēr sajustu viņu noskaņojumu un laikus novērstu tajā jebkuru nevēlamu pārmaiņu. Viņš nedeva cerības un neļāva vilties, vienkārši centās ar savu izturēšanos parādīt, ka viss kārtībā, viss notiek, kā vajag. Līdz zināmam laikam tas viņam izdevās.