Viņpus durvīm

Ustjugs mehāniski pamāja, atbildot katra automāta ziņojumam. Pamāja vienkārši aiz ieraduma: īstenībā viņš tos pat nedzirdēja. Viņš jau tāpat zināja, ka uzkrājēji ir kārtībā. Bet baterijas …

Pa šauru trapu viņš nokāpa pie baterijām.

«Esmu pirmais bloks. Esmu sabojājies. Briesmu nav.»

Kapteinis paraudzījās savā indikatorā. Briesmu nebija.

«Esmu otrais bloks. Esmu sabojājies. Briesmu nav.»

Kapteinis izstiepa roku uz durvīm. Nospieda .drošinātāju. Atvēra.

Oda pēc atdzisuša deguma. Nosvilusi izolācija tagad bija nosēdusies un pārklājusi grīdu, it kā te kāds steigā un bailēs būtu dedzinājis papīrus. Patiesībā te bija sadedzis kaut kas vairāk nekā noslēpumi: trīspadsmit cilvēku likteņi. Bet pelni nebija visbriesmīgākais… Kapteinis ar .plaukstu attīrīja sadegušās aizsargkārtas atliekas, pieliecās, ieskatījās. Ļoti smalkās bateriju plāksnes — lūk, kas bija galvenais. Tās bija vienkāršas, izgatavot no jauna it kā nebūtu grūti — vienu, desmit, pat simtu. Bet kausējuma precizitāte, virsmas apstrāde… Un pie tam — simtu vēl varētu, bet sešos blokos to bija pāri pusmiljonam. Tas būtu uzdevums, kas risināms gadiem. Gadi prasa lielu pacietību. Vai tās pietiks? Kapteinis to pārdomāja, grozīdams pirkstos izolācijas gabaliņu. Pēc tam viņa domas pārtrauca signāls: iezummējās aparāts pie sienas.; Viņš atbildēja.

—i Kaptein? — Veras balsī bija uztraukums. — Jūs esat vajadzīgs šeit, kaptein. Lūdzu, pasteidzieties …

Pēc balss viņš saprata: kaut kas ir noticis.

Pēc nelielā strīda ar Istominu, izgājusi no kajītes salonā, Inna apstājās. Tomēr vienai parādīties bārā bija nepieklājīgi, lai arī tas nenotika pilsētā, bet gan uz kuģa, kur visi cits citu pazina. Tieši šeit vajadzēja ievērot nosacīto etiķeti, kas pieņemta arī pārējā pasaulē. Vislabāk uzaicināt Narevu; viņš ir bruņinieks. Un ar viņu ir interesanti.

Viņa pieklauvēja un tūlīt iegāja, bailīgi pasmaidīja, pēc tam smaids kļuva šķelmīgs. Viņa nočukstēja atvainošanos un atkāpās salonā.

Viņas garastāvoklis bija sabojāts.

Tā arī nevienu neatradusi, — no tiem, protams, ko bija vērts meklēt, —■ pārvarējusi iekšējo pretestību, viņa devās uz bāru viena. Tur sēdēja Jeremejevs viens pats< Inna iepleta acis.

—- Valentīn, kas ar jums? Vai jūs esat sastrīdējušies?

Viņa, protams, redzēja, ka viņi nav sastrīdējušies, —: Jeremejevs bija labsirdīgi noskaņots. Tas viņu arī aizskāra: viņa pati jutās gaužām bēdīgi.

— Nē? Bet es nodomāju …

Šovakar Karačarovam vajadzēja izklaidēt sabiedrību. Viņš tam piekrita nelabprāt, bet vispār viņam vienmēr patika runāt par fiziku neatkarīgi no tā, kas viņā klausījās. Viņš nolēma ne tik daudz stāstīt citiem kā vienkāršf parunāt pats ar sevi balsī par telpu — gan par to, kas bezgalīgi pletās aiz viņu pasaulītes ieapaļajām sienām, gan par līdztelpu, kura bija blakus, un tomēr to neuztvēra neviens sajūtu orgāns.

Fiziķis apsēdās vienā no salona krēsliem, pamāja Pet- rovam, bez kura salonu tagad vispār nevarēja iedomāties, un tūlīt novērsās, baidoties, ka večuks uzskatīs šo kustību par aicinājumu uz sarunu. Gatavoties vajadzēja tieši salonā: dažreiz tas izklāsta veids, kas nobriedis šaurā istabā, pilnīgi neizskan plašā zālē, pat ja tu operē tikai ar faktiem. Bet te vienas vienīgas hipotēzes. Un, starp citu, ar kuru no tām lai sāk?

Fiziķis aizdomājās. Bromlijs uzskata, ka līdztelpā ir augstāko lineāro dimensiju joma. Pēc Simonjana priekšstatiem, līdztelpā ar mūsējo ir saistīta atgriezeniski, un,

Kamēr mūsu telpa izplešas, tā otrā saraujas, tāpēc arī ir tik viegli tajā pārvarēt attālumus. Asendi, izejot no ģeometriskiem priekšstatiem, uzskata, ka …

Viņš sastomījās: kaut kas traucēja domu turpināt. Ne jauna doma, vēl ne, bet tās priekšnojauta. Te vajadzēja kaut kam pievērst uzmanību, atzīmēt atmiņā nota bene. Atzīmēt kaut ko, kas varēja izrādīties ļoti būtisks, tiesa, pašlaik nesaprotami —■ kam. Šo priekšnojautu Karačarovs jau pazina un bija pieradis tai uzticēties. Tātad sāksim visu no sākuma. Bromlijs uzskata, ka …

Domu neizdevās turpināt. Salonā iedrāzās Jeremejevs? viņš joņoja kā pa laukumu uzbrukumā. Inna, ieķērusies piedurknē, steidzās aiz viņa. Jeremejevs izrāvās — Inna tikko noturējās kājās —, pieskrēja pie Nareva kajītes durvīm, iemetās iekšā. Un tūlīt kaut kas krita, un iekliedzās sieviete.

*